Jau kuro piektdienu pēc kārtas ap šo laiku mani pārņem neizskaidrojama prieka sajūta- nutur apskaut kokus, dumji smaidīt un plīvojošiem matiem skriet pa pļavu... Bet nē, nē, nesatraucieties, jau atkal sēžu tepat, ar skatu uz zilām debesīm, kas principā arī ir vienīgais skats, kurš man nepieciešams (the sky is the limit, dear!).
Šodien, piemēram, mani aizkustina bildes ar skatiem no Tibetas, kur sakarināti tie krāsainie karodziņi, tik pat skaisti ir arī koki, kuros iesien lentītes vai lupatiņas, lai piepildītos vēlēšanās. Un kad savācās daudz, daudz vēlēšanos... nu tad Tev ir sasodīts cerību koks, mazais.
Aizkustinoši un skumji, tik pat skumji kā zeme, piebārstīta ar ķiršu ziedlapām...
Man vispār skaistākais no skaistumiem liekas skumjš. Šī slavenā smeldzīgā sajūta, bitter-sweet symphony.
un ko tad nu es ar to visu mēģināju pateikt? Patiesībā jau neko, pasaulei piemīt tā īpašība padarīt mani laimīgu, nu- tāpat vien. Un tieši tāpat viņa uzšauj pa muti, tīri profilaksei, lai neaizmirstās sāļā garša lūpu kaktiņos... Un tad Tu no rīta pamosties, neizpratnes pilns, par ko tad galu galā visa šī sirdi plosošā akcija bijusi.
Rīts ir neapšaubāmi gudrāks par vakaru.
Bet naktīm piemīt garšas!
|
