Atbalsta grupas otrā tikšanās LGBT cilvēku vecākiem, ģimenes locekļiem un viņiem tuviem cilvēkiem

vitux | 23.10.2007. - 12:11:34 | Views: 1874

Nākamā LGBT ģimenes locekļu atbalsta grupas tikšanās notiks 25.oktobrī (ceturtdien). plkst. 19 „Mozaīkas" birojā Ģertrūdes ielā 19/21 - 5, 3.stāvā, (pie ārdurvīm jāspiež numurs 5).

Uz šo tikšanos mīļi aicināti Jūsu tuvie cilvēki. Iepriekšēja pieteikšanās nav nepieciešama, un Jūsu tuvinieki var palikt anonīmi.

Sanāksim kopā neformālā gaisotnē un izrunāsim, kā šāda grupa varētu turpmāk darboties. Piedalīsies dažas mammas, kuras savu bērnu homoseksualitāti ir pieņēmušas un ir ar mieru dalīties savā pieredzē un pārdomās.

Mēs visi zinām, ko nozīmē „iznākšana no skapja“. Katram šis ceļš ir bijis ar savām niansēm - vienam garāks, otram īsāks –, bet šaubos, vai pasaulē ir daudz tādu homoseksuālu, biseksuālu cilvēku vai transpersonu, kas nav piedzīvojušas baiļu, kauna un izmisuma mirkļus, apzinoties savu „atšķirību“ no citiem.

Viens no grūtākajiem mirkļiem parasti ir tas, kad par savu orientāciju vai dzimumidentitāti jāizstāsta saviem vecākiem. Tik ļoti gribas būt atklātam un izbeigt dzīvot melos un puspatiesībās, bet ir lielas bailes, ka vecāki nesapratīs, dusmosies, kaunēsies un galu galā mūs mazāk mīlēs.

Tomēr šī iznākšana no skapja nav kaut kas tāds, ko izdara ar vienu sarunu un vienā dienā. Tā turpinās visu mūžu – katru reizi, ienākot jaunā studentu grupā vai darba vietā, iepazīstoties ar jauniem cilvēkiem, satiekot sen neredzētus bērnības draugus vai radus... Pēc vairākiem gadiem šī lieta kļūst vienkāršāka un samazinās arī vēlme visiem izpatikt. Cilvēks apzinās savu vērtību un vairs nekaunas par to, kas viņš ir. Kā teica Elēna de Ženēra (Ellen de Generes): „Neesmu vēl sastapusi nevienu cilvēku, kurš, iznācis no skapja, gribētu tajā atgriezties“.

Bet vai mēs esam padomājuši par savu vecāku „iznākšanu no skapja“? Par to, ko pārdzīvo un domā vecāki pēc tam, kad bērns ir izstāstījis, ka viņš ir homoseksuāls, biseksuāls vai transpersona? Ja mēs paši tikai pēc ilgām pārdomām un emociju uzplūdumiem esam izstāstījuši vecākiem par sevi, tad viņiem, bieži vien, šis process tikai tajā dienā sākas. Viņiem ir jāiemācas šos grūtos vārdus saprast un izrunāt. Viņiem ir jālauž pašiem savi aizspriedumi un pēc tam jāmēģina tos lauzt arī citos.

Ko teiks mamma, kad viņas draudzene, kolēģi vai radiniece kārtējo reizi vaicās, vai bērns vēl nav kādu saticis un negrasās precēties? Kad būs mazbērni? Kur tavs bērns tagad dzīvo, ko dara, kā jūtas?

Ko tēvam darīt, kad darbā izskan joki par „zilajiem“ vai kolēģi lasa Rītdienu un atbalstoši māj ar galvu?

Tie paši meli, tās pašas puspatiesības un izvairīšanās no atbildēm, ar kādām mēs esam iemācījušies sadzīvot, kļūst arī par vecāku realitāti. Droši vien tas viņiem ir tikpat grūti un nepatīkami kā mums pašiem. Arī viņiem pie šī stāvokļa ir jāpierod, un ir vajadzīgs laiks, lai atgūtu pašapziņu un saprastu, ka pasaule ar to neapstāsies. Turklāt bieži vien viņiem ir maz informācijas, viņi jūtas vainīgi un neizdevušies un baidās, ka viņu bērns visu mūžu būs nelaimīgs un vientuļš. Sapnis par mazbērniem izgaist...

Ir vecāki, kuri savu bērnu seksuālās orientācijas dēļ ir uzteikuši draudzības, atsacījušies satikties ar radiem. Ir vecāki, kuri jūtas ļoti vientuļi un nespēj pat šo tēmu izrunāt viens ar otru – kur nu vēl ar citiem. Ir vecāki, kuri sava bērna dzīvi uztver par lielu traģēdiju pat tad, ja pats bērns ir laimīgs kā gurķis.

Latvijā nav profesionālu dienestu, pie kuriem vērsties pēc psiholoģiska atbalsta LGBT ģimenes locekļiem. Daudziem vēršanās pēc palīdzības pie individuāliem psihologiem šķiet neiespējama un nav nekādu garantiju, ka šis psihologs būs spējīgs palīdzēt šādā situācijā.

Mēs uzskatām, ka daudziem cilvēkiem ir nepieciešams izrunāt savas problēmas, un viņi var rast mierinājumu un prieku sarunās ar citiem, kuri ir līdzīgā stāvoklī. Tāpēc vēlamies izveidot atbalsta grupu, kurā var satikties un savu situāciju pārrunāt mammas, tēti, brāļi, māsas un citi tuvi cilvēki.

Pirmajā reizē sanāksim pavisam neformāli, iepazīstināsim klātesošos ar mūsu ideju un apspriedīsim, kādā formā turpmāk varētu notikt grupas tikšanās. Piedalīšanās var būt anonīma, jo nevienam, kurš atnāks, nav jāstāsta vairāk par sevi nekā pats vēlas.

Gaidām visus, kas jūtas uzrunāti!

Lūdzu, pastāstiet saviem ģimenes locekļiem par šo iespēju.

anders | 24.10.2007. - 22:15:27

Mani interesē tikai viens jautājums - cik daudziem cilvēkiem vecāki ir gatavi iet un runāt par bērnu homoseksualitāti ar pilnīgi svešiem cilvēkiem? Vai ši mpasākumam, kas pats par sevi ir apsveicams, ir arī atsaucība?

vilx | 24.10.2007. - 22:40:37

Cik man zināms, tad pirmajā reizē bija 3 vecāki. šoreiz jau ir solījušies būt vairāk. Tā, ka droši varat aicināt savus vecākus, brāļus, māsas un citus ģimenes locekļus, kuri vēlētos labāk izprast sava berna homoseksuālitāti, uzzināt, kā citi to uztver un pieņem/nepieņem.

keda | 24.10.2007. - 23:00:19

man mutere uzliktu mīksto un teiktu ka tā ir homoseksuālisma propoganda vai manis izdomāts veids kā viņu kaitināt un čakarēt viņai smadzenes :/

piekuns | 24.10.2007. - 23:03:03

No nepārbaudītiem avotiem man zināms, ka Nīderlandē skolās ir pieejamas "oficiālas" valsts nodrošinātas konsultācijas skolniekiem, kas sevi pusaudža gados apzinās kā LGBT. Tas esot viens no pēdējiem jaunievedumiem LGBT jomā Nīderlandē.

keda | 24.10.2007. - 23:11:47

Es gribētu lai man vecāki aiziet uz to tikšanos, bet vienīgais veids kā viņus tur dabūt būtu manliekas ka tikai sasienot un ieliekot mašīnas bagāžniekā un aizsienot acis lai neredz kur ved

gerda | 24.10.2007. - 23:13:34

Tas, ka tagad iespejams atsauciba ir maza, nenozime, ka nakotne nevaretu sarasties vairak interesentu. Tas nekas, ka sakums ir gruts.

keda | 24.10.2007. - 23:16:33

nu jā, bet kāds varbūt zina veidu kā varētu pierunāt viņus aiziet
iepriekšējais teksts mans jau nebija jāuztver ar sarkastistisku nozīmi)

lecion | 24.10.2007. - 23:19:27

Bet no pārbaudītiem avotiem ir zināms, ka Holandē ir trava un maukas))

Neiies tauta šajos atbalstā grupās. Pat ja vecāki uzzinās par bērna homotieksmēm, tad labākajā gadijumā nepieversis uz šo faktu uzmanību un turpinās cerēt ka tas paries

grifs | 25.10.2007. - 10:45:52

Šoreiz gan jaatzīst, ka piekūna piemineta Nīderlandes pieredze nemaz tik slikta neizklausās, tikai atkal jaņem vērā, ka ta ir skola. Tapēc pirmais jautajums būtu - kā so pasakumu padarīt pēc iespejas anonīmāku, jo diez vai bērns spēs saviem draugiem apteikt to, ak viņš sajūt homoseksualas tieksmes un viņš grib aiziet aprunaties ar skolas psihologu par to. Patiesībā - Latvijā vispar nav pieņemts iet runaties ar skolas psihologu apr akut ko un tāds cilveks iesiastās tikai atd, akd ar bērnu aptiešam ir akut kadas problēmas - parasti audzināšanas jautajumos.
No vienas puses šada spaiciālista vai vienkarsi skolas psihologa, ar kuru var aprunaties bērns, kas sajūt sevi ka homoseksuali, esamiba skolā būtu laba lieta un tas varetu būt laba alternatīva tam, ka konservatīvie nevelas veselības macībā vielu apr seksualitāti, jo tad, akut arī palsam masām šāda informācija netiktu sniegta, katrs interesents to varētu saņemt individuāli. Taču pirmais solis laikam vispār būtu radīt veselīgu attieksmi pret psihologa darbu - proti - ka pie psihologa neiet tikai jaunie gejiņi vai bērni ar problemām, bet gan ikviens, kuram ir kadi neskaidri ajutājumi tīri garīgajos personības jautājumos.

danone | 25.10.2007. - 12:28:48

Mana māte daudzus gadus nevēlējās par šo tēmu runāt ar svešiniekiem. Tā kā ar radiem viņa to arī nedarīja, viņa bija samērā vientuļa savās domās un pārdzīvojumus (protams, atskaitot mani). Šovasar beidzot aizvilku viņu uz semināru vecākiem, kas notika Draudzības Dienu ietvaros un patiesībā mana māte bija ļoti gandarīta un tagad no viņas vairs nedzirdu to paranoju, pie kuras jau biju pieradis. Pavisam cits cilvēks!