kaadskautkur
|
18.07.2023. - 11:31:40
Tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc es izvairos no sabiedrības. Kaut gan kopumā esmu diezgan introverts un pat daļēji sociofobs (un tas man liek dzīvot nelielās pilsētās, kur vēl jo mazāka iespēja satikt līdzīgus), tomēr man ir tieksme dziļi pieķerties cilvēkiem, ko - vismaz savā iztēlē - uzskatu par draugiem. Tāpēc zinu, ka ļoti sāpēs, ja gadīsies tā, kā tēmas autoram. Tādēļ izvairos no saskarsmes gadījumos, kad ir aizdomas par bēdīgu iznākumu (un diemžēl tāda ir lielākā daļa saskarsmes ikdienā). Slēpties un piedomāt pie katra vārda negribas, jo tad viss sanāk samocīti, pavirši, pietrūkst dziļuma, sajūtas, ka tevi patiešām saprot. Un gan jau citi tāpat jūt, ka dažās situācijās esi piesardzīgs, izvairīgs, pat ja skaļi neko nepasaki.
Runa varbūt ir ne tikai par orientācijas padarīšanām, bet vispār - ka citiem ir ģimene, dzīve iet uz priekšu pa "standarta sliedēm", bet es tādā kompānijā jūtos kā "dīvainais piektais ritenis", nespēju atrast kopīgu valodu un arī iekšēji smeldz tāds atgādinājums, ka "esmu dīvains". Psihoterapija kaut cik palīdz, bet nu neko daudz jau nevar mainīt.