Praids

ceribniece | 29.07.2021. - 12:09:04 | Views: 972

Kādas jūsu domas saistībā ar to, ka tas notiek covid19 laikā?.
Un cik daudz plāno iet?.

come-to-me | 29.07.2021. - 12:49:47

Nebūs šogad nekāds praids. Brauks praida buss, bet gājiena nebūs. Diemžēl.

lanz | 29.07.2021. - 13:57:39

Manas domas ir, ka šajos laikos mūs izmanto propogandisti, lai tracinātu tautu, kura jau ir pagurusi  no visiem šiem notikumiem. Es neiešu, jo negribu, lai mani izmanto politiskās viltībās.

lanz | 29.07.2021. - 14:07:12

Tā ir mūsu dzīve, mūsu ikdiena. Un es negribu, lai mani apmelo, vai uztaisa par sazin ko. Man ir gan mamma, gan tēvs. Un es nekad neesmu bijusi par to, lai viņus sauktu savādāk. Un arī negribu, lai mūs kā zoodārzā izmantotu, lai tracinātu tautu, lai cik neinformēta tā nebūtu. Manas domas, tas nav brīvības gājiens, bet politiska manipulācija.

kaadskautkur | 02.08.2021. - 23:42:40

Manuprāt, Latvijā vairāk par tiem gājieniem pietrūkst praktiska rakstura sarunu un informēšanas par "šīm tēmām". 


Dažādos medijos var atrast gan abstrakti vispārīgas diskusijas par vērtībām un "likuma burtu", gan dažādus pieredzes stāstus, bet kaut kā neesmu redzējis/dzirdējis/lasījis informāciju par pamatlietām - kas ir seksuāla tieksme un kas ir seksuāla uzvedība; un mēģinājumus abām "pretējām pusēm" nonākt pie kāda kopsaucēja tīri praktisku problēmu risināšanai.

No saskarsmes ar cilvēkiem ikdienā rodas sajūta, ka vairums homofobu - un ne tikai - uzskata, ka homoseksualitāte ir tāds untums tīri intereses dēļ vai primitīvai sevis apmierināšanai, līdzīgi kā cietumniekiem, kuri to dara ar savu dzimumu tikai tāpēc, ka pretējais nav pieejams. 

Latvijas plašsaziņas līdzekļos neatrodu informāciju par pašiem pamatiem - ka runa nav par garlaicības izraisītiem intīmiem eksperimentiem vai "nesanāca ar šo meiteni, pamēģināšu ar to puisi", bet gan par izslēdzošu situāciju - kad homoseksuāla persona vēlas dibināt ilgstošas attiecības ar savu dzimumu tāpēc, ka tieksme ir tikai un vienīgi uz savu dzimumu (pagaidām atstāsim malā biseksuāļus), savukārt visi mēģinājumi - un pat domas vien - stāties sakaros ar pretējo dzimumu izraisa tieši tādu pašu "riebumu", kā heteroseksuālim domas un mēģinājumi to darīt ar savu dzimumu; līdz pat pilnīgai fiziskai nespējai veikt intīmas darbības. 

Un jāskaidro arī, ka runa ir nevis tikai par tieksmi un reakciju "tur, lejā", bet gan par "pilnu komplektu" ar visām bioķīmiskajām reakcijām un hormonu vētrām - iemīlēšanās, "tauriņi vēderā", romantika, "es bez tevis nevaru dzīvot". Tieši tā sajūta, ka "mēs esam vairāk nekā tikai draugi un gribam vienmēr būt kopā" ir tas, kas homoseksuālim - gluži tāpat kā heteroseksuālim - dod motivāciju apsvērt ilgstošas attiecības un kaut kādu oficiālu ilgstošu savienības formu. Intīmās darbības ir tikai neliela daļa no tā visa.

Vēl viena nianse, kur vajadzētu atrast kompromisu, ir sekojoša. Oficiāli homoseksualitāte neskaitās slimība. Taču tas patiesībā ir slikti un ir kā lāča pakalpojums. Ja homoseksualitāte vēl arvien būtu slimību sarakstā, tad būtu pilnas tiesības teikt - ja sabiedrība neienīst un nekaunina gripas slimniekus, tad kāpēc tāda agresija pret seksualitātes problēmām? Varētu arī vismaz vienoties par to, ka homoseksualitāti uzskata šaurā nozīmē par disfunkciju - tādā ziņā, ka tā ir pretrunā ar cilvēka vairošanās orgānu primāro funkciju. Man personīgi nebūtu pret to nekādu iebildumu, ka mani uzskata par slimu vai disfunkcionālu, galvenais, lai tikai par to neierobežo un neattiecas agresīvi.

Tikai tad, kad visi būs informēti un pašsaprotami uztvers homoseksuālas attiecības kā iespējamu pilnu attiecību kopumu (nevis tikai seksuālus sakarus), tad varēs vispār sākt kaut cik konstruktīvas sarunas. Un sarunas - un darbi - ir vajadzīgas. Piemēram, par to, kādā veidā tad korekti runāt par šīm tēmām ar pusaudžiem, lai neizraisītu vēl lielāku pretestības "vētru" un agresiju? 
Kā rīkoties pusaudzim, kurš sev par šausmām atklāj, ka viņam nav pilnīgi nekādas tieksmes uz pretējo dzimumu, bet ir uz savējo? Kur meklēt drošu un objektīvu informāciju? 

Domāju, pat pilnīgam "konservam" ir acīm redzami, ka nedrīkst ignorēt šādas situācijas un bāzt galvu smiltīs. Ja pusaudzis nesaņems drošu palīdzību no apkārtējiem, tad atradīs apšaubāmas kvalitātes informāciju un padomus internetā vai kādās bīstamās kompānijās ar bīstamām tendencēm. Ja sabiedrība kopumā pret šādiem pusaudžiem attieksies kā pret tukšu vietu ("tava problēma ir izdomājums, ej, pamēģini vēl 100 randiņus ar pretējo dzimumu, varbūt atradīsi to, ar kuru sanāks"), tad pats cilvēks arī norakstīs sevi kā "sabiedrības atkritumu" un sāks attiecīgi uzvesties. 

Vai šāda situācija ir pieņemama arī konservatīvajiem un tiem, kas aizstāv "ģimenes vērtības"? Ja tomēr nav, tad kādu risinājumu viņi iesaka? Par to visu būtu jāizaicina "pretējā puse" runāt un domāt, un arī darboties. Darboties kopā, nevis pret.

Par citām, tīri sadzīviskām tēmām, nav nemaz vērts runāt, tās te jau tāpat visi zina.

Nu tā, nedaudz pacepos. 
Nez, varbūt tas ir akmens "Mozaīkas" dārziņā - jāsāk ar bioloģiskiem faktiem un jāpanāk, lai visi saprot, par ko vispār ir runa. Citādi nav vispār jēgas no kaut kādiem gājieniem utt. - cilvēki taču nesaprot to vēstījumu! Cilvēki domā, ka pride ir tikai un vienīgi tāda palielīšanās ar savu seksualitāti! Taču tas ir pavisam cita veida lepnums - lepnums par to, ka cilvēks ir izdzīvojis savus "kauna laikus" un beidzot spēj pateikt, ka arī viņš ir daļa no sabiedrības. Un, protams, tas troksnis, kas sacelts ap tiem visiem gājieniem un antidiskriminācijas pasākumiem, pēdējā laikā tiešām atstāj krietni politisku piegaršu. Kur politika, tur emocijas, intrigas, manipulācijas, bet maz konstruktīvas uzvedības.