kaadskautkur
|
04.01.2018. - 00:03:55
Es kā sentimentāls cilvēks (vai arī ciniķis, kas reizēm apzināti nogalina kārtējo sava cinisma reinkarnāciju) varu atcerēties, ka pirmā mīlestība bija tikai platoniska ar dažām romantikas iezīmēm, bet laikam jau tiešām uz mūžu, jo vēl tagad, pēc 25 gadiem, visās sejās meklēju to meiteni un salīdzinu. Kopīgās bērnības rotaļas, lomu spēles, kurās mēs atkal un atkal izvēlējāmies viens otru, pusaudžu gadi ar dziļdomīgām sarunām un sevis meklējumiem, divvientulība vasarīgi zaļās pļavās un sniegotos, ar slēpēm brienamos mežos...
Un tad pienāca brīdis, kad sapratu, ka man ir kāda "problēma", kuras dēļ mums "fiziski nesaskan", lai cik ļoti mēs abi to vēlētos. Nācās viņu palaist, lai iet. Vēlējos, lai viņa atrod savu vienīgo vislabāko, kaut gan zināju, ka būšu greizsirdīgs un nebeigšu domāt, kā būtu, ja... Mjā, laikam jau vēl arvien mīlu, tāpēc zinu, ka priecāšos, ja redzēšu smaidu viņas sejā, pat ja man kaut kur dziļi mazliet sāpēs. Tāda ir tā nešpetnā mīlestība. Galvenais, ka tā tomēr ir. Bet varbūt tikai pieķeršanās, atkarība? Kurš spēj uzstādīt diagnozi...