Tetovējumi, attieksme un alternatīvas?

alvils | 25.11.2017. - 00:17:44 | Views: 7276

Nekad nedomāju, ka par to būs jādomā, bet ir paziņa (dažreiz arī kas vairāk), kuram jau ir viens tetovējums uz viena locekļa un viņu tagad ir apsēdusi doma par nākamiem tetovējumiem. Man personīgi tie riebjas, negribas pat skatīties virsū.

Kāpēc cilvēki tetovējas? Var jau saprast, ka tas ir kaut kāds pašizpausmes un indentificēšanās veids, bet vai tiešām kaut kā tāda dēļ ir jātaisa tetovējums visam mūžam. Pašizpausmes un intereses var mainīties, tetovējumu mainīt nevar. Arī identitāte var mainīties, precizēties un tad arī jātaisa jauns tetovējums? Varbūt ir pieejama alternatīva - kaut kas līdzīgs tetovējumiem, bet tikai uz kādām pāris nedēļām vai mēnešiem? Ir dzirdēts par tattoo, bet, šķiet, ka tas ir tikai angļu vārds tam pašam tetovējumam.

Kāda ir citu pieredze - vai tetovējumi palīdz vai samazina iespējas iepazīties un izveidot attiecības. Vienkārši šādus pieredzes stāstus varētu izmantot, lai atrunātu cilvēkus tetovēties.

Nezinu, varbūt ir nozīme kvalitātei. Ja krāsa ir slikta un bālē ārā, tad varbūt tiešām tas rada sliktu iespaidu par tetovējumiem principā un varbūt kvalitatīvi izpildīts tetovējums ir kas cits... Tiešam ceru, ka man ar to visu nebūs jāsaskaras un jādomā par to...

mickapicka | 25.11.2017. - 00:54:04

Tattoo tiešām ir tetovējums. Es arī domāju par otro. Bet vēl nav atnācis. Atēnas pūce arī ilgi nāca. Es nezinu..ja mani pēkšņi "uzrunātu Dievs" un es aizietu klosterī, vai es kautrētos un nožēlotu savu tetovējumu. Protams, cilvēki mainās (varbūt, aug), bet nevajag noliegt sevi. Tetovējums ir kļuvis par daļu no manis. 
Kāpēc vēl nav otrais? Kādu laiku gribēju vienlīdzības zīmi, kādu laiku - Budvas zivtiņas... pagāja laiks un vairāk negribējās. Domāju, ka tam ir jādod laiks. No sākuma sadzīvo ar domu par tetovējumu, un ja pēc gada joprojām tas šķiet vajadzīgs - uz priekšu. Cilvēki ir dažādi, motivācijas dažādas...

kaadskautkur | 25.11.2017. - 01:24:13

Ir hennas vai vēl kādi citādi "bērnu" tetovējumi, ko vēl nesen pat Latvijas Radio reklāmās sludināja kā dāvanu, pērkot grāmatas kādā veikalā. Nezinu, varbūt "īsti džeki" tādu tetovējumu uzskatītu par pazemojumu, bet viss jau atkarīgs no motivācijas - ja grib tikai "piemērīt", tad var jau uzkrāsot ar dajebko un pamēģināt.

Man personīgi arī īsti nesaista visāda veida ķermeņa "izskaistināšana", un kaut kādos specifiskos gadījumos tas var pat kļūt par iemeslu intīmās tieksmes izzušanai. Tāpēc domāju, ka ja cilvēks ir nopietnās attiecībās, tad vajadzētu apzināties, ka viņa ķermenis nu jau vairs nav tikai viņa personīgā darīšana, tāpēc vajadzētu uzmanīties ar neatgriezeniskām "modifikācijām".

escape | 25.11.2017. - 02:21:37

Es jau pāris gadus domāju, ko uztetovēt. Tas, kas tiešām nekad nemainīsies, neatkarīgi no nekā, ir mani vecāki, viņus varētu, tikai man pielipis stereotips, nesen arī redzēju vairākus sižetus šajā sakarā, ka tā mēdz darīt pēc nāves piemiņai. Neredzu nekā slikta pat neveiksmīgos, neapdomātos tetovējumos, es tādu uztvertu kā piemiņu sev no tiem laikiem, kad, iespējams, biju stulbs, pārgalvīgs, tā jebkurā gadījumā būtu daļa no tā laika manis un vēsture ir kāda ir, to nevajadzētu mainīt vai aizmirst. Tetovējumi man patīk un interesē kā mākslas veids ar daudzām unikālām niansēm, sākot ar elektromehāniku, ķīmiju un beidzot ar psiholoģiju.

oomny | 25.11.2017. - 06:21:16



šis man atsauca atmiņā tavu seno diskusiju par to, kurš rīgas rajons ir piemērotāks priekš iepazīšanās vai attiecībām  
lūk, šis jautājums ir precīzi tikpat absurds.
šķiet, kādiem 99% ļaužu tetovējumu kā tādu esamība vai neesamība uz (potenciālā) partnera ķermeņa (ja nerunājam par ekstrēmiem gadījumiem kā notetovētu seju, piemēram iegūglē "zombie boy") ir pilnīgi mazsvarīga, tikai niecīgai daļai tetovējumi ir būtisks turn-on vai turn-off. tāpat ar pīrsingiem.

es uz tiem raugos kā uz vēl vienu informācijas kanālu, kurā, tāpat kā ar apģērbu, valodu vai manierēm cilvēks kaut ko apzināti vai mazāk apzināti tev pastāsta par savu gaumi, vērtībām, dzīvesveidu, galugalā intelektu. zvaigznītes uz gurniem vai neliels, banāls traibals (iegūglē tribal tattoo), vai hieroglifs, vai cita salkana figņa sniedz pavisam citu vēstījumu nekā pilnīgi melns apakšstilbs vai kaut kas cits oriģināls, daudzu apjomīgu, krāsainu un profesionālu tetovējumu esamība jau 18-20 gados vēl kaut ko citu. līdzīgi, mazs pīrsings ar akmentiņu deguna sānā vai ausī - kaut ko citu nekā 30mm tuneļi ausīs vai alberta gredzens.

tetovējumi un pīrsingi pirmajā pasaulē nenovēršami kļūst arvien vairāk meinstrīm, tā nu tas ir, bet neredzu vajadzību pret to cīnīties, jo, par laimi, šī mode, atšķirībā no smēķēšanas, solārija, korsetēm, apgraizīšanas, apspīlētiem džinsiem utt. nenozīmē ne nenovēršamu ietekmi uz veselību, ne veselības riskus, ja to dara pareizi un ja tas nav kaut kas ekstrēms kā acu ābola tetovēšana vai tuneļi vaigos.

janisl202 | 28.11.2017. - 03:04:39

Tetovējumi var iespaidot izredzes tikt pie vienas nakts sakariem, bet nedomāju, ka tie ko izšķirs attiecību sakarā, diez vai kāds dzīvos ar citu tikai dēļ tā, ka patīk viņa tetovējums... Galu galā tādu var uzbakstīt uz jebkura.

Personīgi man tetovējumi šķiet atbaidoši, tā vienkārši ir izkropļota āda. Tāpat kā nebūtu liels lepnums braukt mašīnā ar saskrāpētu un netīru virsbūvi, lai cik arī simetriski skrāpējumi nebūtu, tāpat arī negribētos tikties ar sabakstītu un noķēpātu puisi. Ja reiz viņš pats sevi vērtē tik zemu, lai kā kādu nobružātu žurnālu graizītu un švīkātu, kādēļ gan man tādu būtu jāvērtē augstāk?

oomny | 28.11.2017. - 03:37:03



un vai nedzīvos, ja nepatīk? ja paša viedoklis par tetovējumiem ir apmēram tāds kā tavējais?

mickapicka | 28.11.2017. - 17:07:50

Nupat paskatījos uz savu izkropļoto ādu... Zin’ smuka tā pūcīte  bet tā rēta uz deguna man gan ne visai

askim | 28.11.2017. - 18:45:21

Kādam riebjas geji, kādam olīves, kādam dzīvnieki kādam vēl nez kas.. vai jābāžas virsū? Cik cilvēku tik viedokļu... Iespējams sanāk ieraudzīt savu cilvēku ar tattoo, vai tiešām tas būtu šķērslis, lai veidotu attiecības?

emija | 28.11.2017. - 20:32:43

Jedem des seine...

Bet teikšu, kā ir (attiecībā uz askim postu) - es tiešām, tiešām, tiešām nesaprotu un nevēlos saprast tos cilvēkus, kam riebjas olīves. 

Manuprāt, viņi ļoti daudz zaudē šajā dzīvē.

Un man ar tādiem nevarētu būt nekā kopīga (izņemot olīves - tās nu pilnīgi noteikti būtu drošībā).

escape | 28.11.2017. - 21:14:30

Mums riebjas olīvas. Ko tādu dudz mēs zaudējam? Starp citu, mēs tās tik un tā lietojam uzturā, vemšanu jau neizraisa. 

Man šķita, ka programmētājiem varētu būt kāda nojausma par grafiskas informācijas atveidošanu drukā, displejos un drukas procesoriem, informāciju, kopēšanu . Tetovējums ir tāda pati grafiska informācija, kā jebkurš cits rastra vai vektoru attēls – lai to atveidotu dabā, tiek izmantots adatu printeris un tā viens no kustības mehānismiem ar drukas procesoru – cilvēka nervu sistēma, apvienota ar optiskajiem un taktilajiem sensoriem, balsta un kustību orgānu sistēmu. Dažādas cilvēku iedzimtas tehniskas specifikācijas un dzīves laikā iegūtās prasmes var lielākā vai mazākā mērā ļaut veikt attēlu precīzu atveidošanu vai kopēšanu, bet, lielākoties, ja cilvēkam ir spējas precīzi atveidot sarežģītu grafisko informāciju uz dažādiem materiāliem – audekla, ekrāna (izmantojot ievadei grafisko planšeti), kaut vai papīra (pazīstamākais, vienkāršākais no veidiem ir rakstība – vienkārši ķēpājumi, kas, lai arī mazāk universāli, salīdzinot ar attēliem, labāk nodrošina informācijas apmaiņu un uzglabāšanu), tad viņš to spēs arī uz ādas, kas ir tikai viens no materiālu veidiem. Piemēram, tiktāl, cik to iespējams salīdzināt, atšķirība starp C un C++ būs lielāka, nekā starp gleznošanu un tetovēšanu. Aplikāciju veidošana no žurnāliem gan jau būs kas cits, bet, arī tā ir vērtīga vizuālās mākslas prasme, ne velti tā ir mācību programmā. 
Tetovēšanu par kropļošanu sauc vienīgi kristīgajā mācībā. Medicīnā gan to neapskata kā kropļošanu, bet pretēji – tā ir skaistumkopšana gan akadēmiski, gan likumdošanas aktos, gan medicīnā, lai arī cik ļoti tas var nepatikt personiski, bet skaistumkopšana ir kas pretējs kropļošanai. Mūsdienu iekārtas ar ļoti augstu darbības frekvenci un ļoti neliela diametra adatas ļauj ievadīt pigmentu pat mazāk traumatiski, nekā medicīnā tiek ievadītas vakcīnas u.c. preparāti. Veselības riski ir apzināti un tetovēšanās pakalpojums ir drošs, galvenais ir to darīt pie pakalpojumu sniedzēja, kas atrodas Veselības inspekcijas Skaistumkopšanas un tetovēšanas pakalpojumu sniedzēju datu bāzē.
Nebiju domājis, ka ir pret to var būt tādi aizspriedumi. Ir pilnīgi aplami domāt, ka cilvēki tetovējas tādēļ, ka viņi sevi zemu vērtē, ir tūkstošiem citu iemeslu, piemēram, maskēt rētu vai tuva cilvēka piemiņai, bet šis noteikti nebūs īstais.

mickapicka | 28.11.2017. - 22:25:27

emija, es dievinu cilvēkus, kuriem negaršo olīves, jo visos rautos ar zviedru galdu man paliek vairāk

emija | 28.11.2017. - 22:49:33

Man aizvien vairāk sāk likties, ka pastāv tieša korelācija starp olīvēm un sarkasma uztveršanas līmeni organismā. Es to nopietni.

mickapicka | 28.11.2017. - 22:59:08

Agrāk man šķita, ka cilvēki, kas dzer vīnu un pēc tam izsakās par buķetēm, pēcgaršām, gadiem, valstīm utt., vienkārši cenšas izlikties smalki esam, jo vīnoga ir vīnoga. Ar gadiem nāk viedums, bet nu arī man vīns sāk šķist kas vairāk kā sarūgusi vīnogu sula. Var jau būt, ka pie vainas ir darbs un neskaitāmās vīna degustācijas dažādās valstīs. Nu, jā... otra smalku cilvēku pazīme man šķita vārda "korelācija" lietošana.

escape | 28.11.2017. - 23:09:44

Ar gadiem nāk viedums un, iespējams, pat cita garšu uztvere. Vai visi olīvu mīļi nepareizi raksta olīvas? Vai ir nesmuki apēst visas zviedru galda olīvas, ja tev tās negaršo, bet ir nepieciešamas vien uztura balansēšanai t.i. kā ērts tauku avots?

emija | 28.11.2017. - 23:12:22

Olīvmīļi vienkārši baidās no dusmīgajiem onkuļiem un tantēm, kas strādā Valsts valodas centrā...

mickapicka | 28.11.2017. - 23:58:11

Starpcitu, mana pūce kā reizi sēž uz olīvzara  Tas tā, atgriežoties pie tetovējumiem. 

Jā, un kāpēc man ir tikai viens, viens no iemesliem - vietas izvēle. Ir ķermeņa daļas, kas vecumā... transformējas, līdz ar to jātaisa kaut kur tur, kur tā āda tik ļoti neļerpatojas. Piemēram, spranda, muguras augšējā daļa, bet, sasodīts, pats jau es to vietu neredzu. Man patīk pašam redzēt. Galu galā, sev jau pa prieku taisu.

janisl202 | 29.11.2017. - 03:04:51

Mūsdienās par mākslu sauc arī šokēšanu un riebuma raisīšanu, kas nenoliedzami ir spēcīgas emocijas un modernās mākslas mērķi - neatstāt vienaldzīgus, tas tiešām sasniedz. Protams, šāda šausmu māksla nekādi netraucē komunicēt ar konkrēto cilvēku, pēc ādas vien izdarīt vispārējus secinājumus nozīmētu droši kļūdīties, vizuālie defekti, gan manā vērtējumā, samazinātu izredzes uz tuvākām attiecībām, tā kā jau no pirmajām sekundēm būtu jāsāk ar to samierināties. Es gan nevaru izslēgt, ka kādam šausmas varētu arī šķist pievilcīgas un jo drausmīgāk sakropļots ķermenis, jo augstāku sajūsmu radītu.

Par tehnoloģijām, es, protams, zinu, kas tiek izmantots tetovēšanas veikšanai, publiskajā vidē to procesu atspoguļo pietiekami bieži, lai būtu grūti tādu atrast, kas to vēl nebūtu redzējis. Tieši tetovēšanas sakarā gan tehnoloģija nebija nekāda dižā inovācija, tā kā adatu printeri tiešām pastāv jau sen un naudas izteiksmē joprojām nodrošina vislētāko un videi draudzīgāko apdruku. Te gan jāsaka, ka tehnoloģiju pielietošanas mērķis nav radīt mazākus miesas bojājumus - mērķis ir radīt mazāk sāpju šajā procesā, padarīt šo pakalpojumu pievilcīgāku potenciālajiem pircējiem, lai viņu vēlme piesaistīt uzmanību būtu lielāka par bailēm no sāpēm vai infekcijām, citiem vārdiem sakot - mārketings. Nenosodu gan šādu pieeju, tā kā nav nekāda pamata radīt liekas ciešanas, dzīvē to šā vai tā netrūkst.

Olīvām nav ne vainas manā vērtējumā (kaut ir cilvēki, kas ir šokēti par to pielietošanu ēdiena gatavošanā), tām gan ir liela priekšrocība, ja otram nepatīk, var viņam tās nepasniegt, tādējādi tā nekad nebūs ģimenes problēma. Tetovējumu gan diez vai varēs noņemt un pabāzt pagultē, ja no tā gribētu tikt vaļā, tas būtu gan dārgi, gan potenciāli arī mokoši.

oomny | 29.11.2017. - 10:10:25

vai plūmes nav precīzāk?

mickapicka | 29.11.2017. - 17:01:01

Tātad, esmu kroplis (jo ir izkropļots vislielākais cilvēka orgāns), pie tam tāds, kas sakropļojis pats sevi (jāpieskaita arī caurumi ausīs), jo necienu pats sevi, Hmmm. Smags trieciens neeksistējošai pašcieņai. Laikam jātaisa nākamais.

– Ko tu tur dari? – viņš vaicāja dzērājam, kas klusēdams sēdēja pie veselas kolekcijas tukšu un tādas pašas kolekcijas pilnu pudeļu. – Es dzeru, – drūmi atbildēja dzērājs. – Kādēļ tu dzer? -jautāja mazais princis. – Lai aizmirstu, – atbildēja dzērājs. – Ko aizmirstu? – apvaicājās mazais princis, kuram jau bija sameties dzērāja žēl. – Lai aizmirstu, ka man ir kauns, – atzinās dzērājs, galvu nodūris. – Kauns? Par ko? – apjautājās mazais princis, kas vēlējās viņu glābt. – Kauns par to, ka dzeru! – atzinās dzērājs un pilnīgi apklusa. Un mazais princis apmulsis devās projām

escape | 29.11.2017. - 19:04:12

Tik emocionālu attieksmi varētu izskaidrot vienīgi ar to, ka cilvēkam būs uzbrucis kāds tetovējums, bet, saprotams, viņš nevēlas atzīties, ka cietis no zīmējuma.