Pēcnāves dzīve

puravs | 24.11.2016. - 00:07:36 | Views: 4671

Hallo!! Man te šāds tāds jautājums uzradās Kā jums šķiet, kas notiek PĒC TAM, vai vispār jebkas notiek? Varbūt tomēr ir tās 50 jaunavas, kā saka !!    ;) Manuprāt, lielisks veids, kā iesākt diskusiju

tb | 24.11.2016. - 00:32:46

Sveika! Es par šo jautājumu varētu runāt un runāt. Manuprāt, kaut kam pavisam noteikti ir jābūt PĒC TAM, man šķiet, ka viss ir kā nebeidzama un bezgalīga ķēdīte.

escape | 24.11.2016. - 04:06:03

Kad man izdosies reģistrēt savu miesu kā ziedojumu sabiedrības veselībai, tad būs liela varbūtība, ka PĒC TAM kaut kas notiks, var būt pat kāds gabals turpinās dzīvot iekš cita ļauža. Bankas autorizācija neder, vajag eID, bet man nav, tādēļ nevaru reģistrēt savu vēlmi tiešsaistē. Kad sanāks, būs jāiet rakstīt iesniegums klātienē PMLP.

melomaane | 24.11.2016. - 10:11:04

Par 50 jaunavām nezinu viss... bet to, ka notiek gan kkas-ir 100% pārliecība... (:
Galu galā - it viss uz šīs planētas ir enerģija... un tā ir nezūdoša... turpinām būt... kādā formā un izpausmē, to lai katrs pēc savas vēlmes un saprašanas spriež..es personīgi, pieturos pie dvēseļu pārdzimšanas teorijas - līdz tiek izpildīts tās izvēlētais uzdevums, vai uzliktais pienākums ...

kaadskautkur | 24.11.2016. - 11:19:08

Varbūt mūs uzreiz iemet nākošajā jaundzimušā bērnā un turpinās karmas aplis, ja vien neesam sasnieguši apgaismību.

Varbūt dodamies uz "nākošo līmeni".

Varbūt arī mūsu "es" sadalās atomos un saplūst ar "kolektīvo bezapziņu", atstājot tajā lērumu noderīgas informācijas nākošajām paaudzēm.

Jebkurā gadījumā, pat ja netic nekādai pēcnāves dzīvei, ja jau evolūcija (vai dajebkas) ir radījusi katram cilvēkam "es" apziņu ar iespēju uzkrāt pieredzi, mācīties, tad pēc tam nāves brīdī ņemt un izdzēst to visu šķiet pamatīga resursu izšķērdēšana.

Visa tā "es" būšana šķiet pilnīgi lieka, ja skatās tīri no materiālistiskās evolūcijas viedokļa. Evolūcija varēja izveidot robotus, kuri neko nejūt, bet tikai darbojas maksimāli efektīvi, kā skudriņas. Bet nē, nez kāpēc katram ir savs "es", kurš jūt, sapņo, mokās... varbūt tam tomēr ir kāda jēga...

chabuliite | 24.11.2016. - 14:10:28

Jēz... pēcnāves dzīve. Par to nedomaju. Nav vērts, jo to nenosakammēs. Un iepriekšejo dzivi tapat neatceramies.

vergslesbietem | 24.11.2016. - 15:00:54

kas zin-varbūt vajag kā nākas iedzert un ne to vien atcerēsieties.

latviangirl | 24.11.2016. - 17:24:32

Laikam busu reinkarnācijas piekritēja.

mainardo | 24.11.2016. - 21:53:17

Par šo jautājumu ir daudz domāts un domāju, ka nekādas pēcnāves dzīves nav un nemaz negribētu, lai tāda maz būtu, tāpat ceru, ka nav nekādas dvēseles pārmiesošanās, jo par to vien iedomājoties kļūst baisi, nu piemēram, ja dvēsele pārmiesojas kaut kādā stulbenī vai cilvēkā, kam nekas neinteresē(ne māksla, ne mūzika, ne literatūra un tādu ir tonnām!!) un ja arī interesē, tad tikai riebeklības un glupi izgājieni (tikko tādu vienā ķinī redzēju )un nodomāju, tādu dzīvi nu gan negribētu, tāpēc ļoti ceru, ka šī dzīve ir vienīgā un nebūs  jāatgriežas šitajā bardakā, ko sauc par šīszemes dzīvi.

stelss | 24.11.2016. - 22:08:40

Mans ka jau reālists un loģiski domājošs čuvaks - pēc tam ir kā kompim izrubīts toks. Tik kompi var atkal palaist, a mūs nea. Pelēka viela ir tikai informācijas glabāšanas substrāts. Visas izjūtas ir tikai reakcija uz senāk iegūto informāciju. Sāpes - vielas reakcija, ka tiek bojāts korpus!!! Labsajūta - nekas netiek čakarēts ! U.T.T. Ja būtu mums kāda augstāka enerģētiskā būtība, nekad nenojūgtos vadības bloks. Tas ir, nesāktu šo to aizmirst, trīcēt, sviestā saiet.
Bet cilvēcei ir iespējas sasniegt tā saucamo aizsauli! Kad iemācīsies mūsu info pārkopēt elektroniski un ievietot to mūsu ražotos procesoros, kuri var būt mūžīgi. Pie tam saglabājot sākotnējo kopiju, ja nu kas slikts notiek!!! Kā arī to patstāvīgi apdeitējot ar jauniegūto info. Un tad mums vairs nevajadzēs uztraukties par ilgiem un dārgiem ceļojumiem kosmosā. Nekādu ierobežojumu!!! Ne žračka, ne skābekļa, blje un vipivone ar secen ies... Bet gan jau būs kāds smalkjūtīgs vīruss, kas apreibinās arī tāda veida info!!!

alvils | 24.11.2016. - 22:17:50

Man vienmēr ir licies, ka vēl manas dzīves laikā zinātne būs sasniegusi pietiekoši daudz, lai iegūtu nemirstību. Tagad jau ir proteīnu datubāze ar vairāk kā 120.000 dzīvībai svarīgu molekulu aprakstiem un modeļiem, ir tiek veidoti šūnas un audu modeļi molekulārā līmenī. Eiropā un ASV tiek gatavots pilnais smadzeņu simulācijas modelis ar visiem neironiem, savukārt connection science pēta, ka no neironu dinamikas rodas augstāka līmeņa struktūras - jēdzieni, idejas, spriedumi un secināšanas metodes, galu galā - varbūt arī apziņa. Jau tagad ir noskaidrots, ka novecošanos rada telomēru saīsināšanās un ka šo bioloģisko pulksteni par pagriezt atpakaļ ar telomerāžu terapiju. Tāpat aktīvi attīstās sintētiskā bioloģija, pilna mākslīga šūna vēl nav radīta, bet mākslīgi radīts DNS gan ir ievietots bezkodola šūnā un tā spējusi dzīvot. Tikai tehniskās nepilnības mūs vēl šķir no mākslīgās šūnas un līdz ar to arī dzīvības. Var diskutēt, vai ir metafiziski ierobežojumi apzinīga cilvēki veidošanai, taču manuprāt nav metafizisku šķēršļu nemirstībai. Man jau šķiet, ka cilvēcei tikai vajag investēt vairāk naudas zinātnē un tad to visu izdosies sasniegt samērā drīz. Ir nedaudz skumīgi, ka krīzes laikā centrālās bankas piedrukāja triljoniem naudas, lai mākslīgi uzturētu NĪ un akciju cenas. Ja šo naudu ieguldītu molekulārā bioloģijā, A(G)I, robotikā - kā Smart New Deal - tad pasaule būtu daudz ko ieguvusi no krīzes. Lielas cerības lieku uz Google Calico labs, kas pēta tieši novecošanos un tās apiešanu. Domāju, ka Brins un Peidžs vēl jūtas pietiekoši jauni, lai cerētu savas dzīves laikā aizsteigties priekšā nāvei un tas viņus motivē investēt šāda pētniecībā.

Bet, kamēr tas viss vēl nav noticis, kad man iznāk ieskatīties nāvei acīs, tad mieru atrodu katoļu baznīcā. Tur ir apvienots viss racionālais (sv. Augustīns, Sv. Toms Akvīnietis un neotomisti) ar intensīvu garīgās dzīves un meditācijas pieredzi un tam visam nāk klāt vēl neskaitāmi dokumentēti brīnumi - tātad tas ir drošs patvērums.

alvils | 24.11.2016. - 22:25:54

Ir tāda nozare kā Artificial General Intelligence (nejaukt ar Artificial Intelligence, kas nodarbojas ar daudziem praktiskiem risinājumiem) un viens otrs saka (piem., Quorā par to ir daži interesanti jautājumi), ka tā sasniegšana automātiski nozīmētu arī (paš)apziņas (consciousness) izveidošanu. Šis varētu būt ceļš, kā cilvēkus pārkodēt uz silīcija substrātu un pie reizes varbūt radīt arī jaunas, pat daudz radošākas būtnes (computational creativity). Protams, tam visam būtu arī ļoti praktisks pielietojums, piem., automātiska algoritmu vai teorēmu atklāšana, dabīgās valodas apstrāde, zinašanu pārvaldība un apstrāde, utt.

ronte | 25.11.2016. - 21:42:56

laiks

sauron | 25.11.2016. - 23:04:42

Ticu, ka elle būs, pie tam katram no mums!!! Par otro versiju, šaubos!!!

kaadskautkur | 26.11.2016. - 00:40:42

Tā kā alvils pieskārās visai tai tehnoloģiju un apziņas/saprāta uzglabāšanas un apstrādes tēmai, tad paturpināšu.

Man kā fantastikas (sci-fi) cienītājam vienmēr ir gribējies protestēt, kad kādā stāstā lasu par teleportāciju, kuras laikā vienā galā cilvēks tiek izjaukts pa atomiem un pēc tam otrā galā savākts, jo tāda ideja nepārliecina par to, ka "es" apziņa arī tiek pārnesta līdzi. 

Vispirms pieņemsim, ka otrā galā savāktais sastāv no citiem atomiem, jo matēriju "kā tādu" nevar pārraidīt; tiek pārraidīta tikai info par to, no kādiem atomiem sastāvēja cilvēks sākuma punktā.

Tātad, priekš visiem ārējiem novērotājiem otrā galā tiks iegūts tas pats cilvēks - izskats, uzvedība, atmiņas, viss sakrīt, ja jau mēs pieņemam, ka cilvēka būtību nosaka tikai viņa matērija.

Bet kas notika ar veco "es"? Var jau teikt, ka tas "pārvietojās" līdzi, jo tāda "es" nemaz nav, tas ir tikai smadzeņu darbības produkts. Taču lai pašaubītos par šī apgalvojuma patiesumu, nosimulēsim kādu interesantu "sistēmas gļuku". Iedomāsimies, ka teleportācijas kļūmes dēļ sākuma punktā esošais cilvēks netika izjaukts, bet palika dzīvs, un otrā galā ieguva klonu, precīzu līdz pēdējai mums zināmajai elementārdaļiņai. Priekš ārēja novērotāja dabūjam divus identiskus cilvēkus. Bet kas tad notika ar sākotnējo "es"? Un te atkarībā no atbildes var rasties dīvaini secinājumi. Apskatīsim dažus variantus:

1) pats acīmredzamākais ir tas, ka sākotnējais "es" palika sākuma punktā un no šī cilvēka viedokļa nekas nemainījās, teleportācija nenotika. Otrā galā esošais gan domā citādi - ka viņš teleportējās. Taču jebkurā gadījumā, viņš nav tas pats sākotnējais "es", bet gan pilnīgi jauns cilvēks. Ko no šī varam secināt? Ka šāda veida teleportācija (vienā galā izjauc, otrā saliek no vietējā materiāla precīzu kopiju) nedarbojas, jo sākuma punktā esošā personas "es" apziņa tiek iznīcināta kopā ar matēriju (ja ticam, ka "es" neturpina dzīvot bez matērijas). Tātad, noslepkavojam cilvēku un uzbūvējam klonu. Nē, negribu šādu teleportu. 
Taču tagad izriet jautājums - ja nav iespējams pārnest "es", uzbūvējot precīzu klonu, tad kur gan tas "es" tiek uzglabāts? "Zemāka līmeņa" elementārdaļiņās, vai kaut kur vēl "dziļāk"?

2) ne tik acīmredzams variants, taču tas uzprasās no loģiskās idejas, ka "es" ir tikai smadzeņu darbības auglis. Un tādā gadījumā teleporta kļūdas gadījumā dabūjam to, ka "es" arī tiek klonēts. Repsektīvi, tas nozīmētu, ka tas cilvēks sevi sāks apzināties abos variantos vienlaikus - gan kā sākuma punktā palikušo, gan teleportēto. Šis variants rada jautājumus. Piemēram, vai šis cilvēks vienlaikus dzirdēs ar četrām ausīm un redzēs ar četrām acīm un vai tad arī kustības abiem ķermeņiem būs sinhronas? Taču tad izriet jautājums no fizikas tēmas - kā tas divos ķermeņos sadalītais "es" sinhronizējas? Mēs taču neticam telepātijai, vai ne? Divi fiziski ķermeņi, kas atrodas pretējās zemeslodes pusēs, nespēj savā starpā acumirklī sazināties bez palīglīdzekļiem, un tātad, diez vai viens "es" spētu uztvert sevi kā vairākus (potenciāli ne tikai divus, bet vairāk) fiziskus ķermeņus. Secinām, ka drīzāk jau šāds variants ir mazāk ticams nekā pirmais. Un tas, savukārt, nozīmē, ka nav iespējams pārnest eksistējošu "es" uz jaunu glabātuvi, vienkārši nodublējot vecās glabātuves materiālo sastāvu vai darbību, jo ja tas būtu iespējams, tad klonu gadījumos visa šī informācija kaut kādā mistiskā veidā pati no sevis sinhronizētos. Ja nesinhronizētos, tad katrs klons jau būtu atsevišķs, jauns "es", bet nevis primārais oriģināls, un, tātad, oriģinālu nedrīkst iznīcināt, jo tā būs slepkavība. Kopēšana no smadzenēm uz advancētu datoru dos labumu tikai ārējiem novērotājiem, bet priekš paša oriģinālā "es" tā būs nāve.

Iespējams, kvantu mehānika ar savām mīklām (quantum entanglement) satur atbildi uz vienu no abiem (vai pat abiem) jautājumiem. Iespējams, pastāv kādas "zemākas daļiņas" vai enerģijas, kuras var teleportēt vai pat klonēt, saglabājot sākotnējo "es", pat ja klonu gadījumā tas novestu pie "mistiskas sinhronizācijas". Figviņzin. Laiks rādīs. Bet varbūt arī nerādīs.

stelss | 26.11.2016. - 20:51:51

Čota nu galīgi salējies esi!! 100% ka klonu, pat pilnīgi precīzu var nolikt Tev blakus. Viņš domās ka viņš ir īstais Tu. Nu dabiski, ka Tu domāsi savādāk. Bet nekādas telepātijas abu starpā nebūs. Un katra nodzīvota sekunde jūs sāks atšķirt, tas ir veidot divus izskata vienādus, bet kā personību, dažādus. Jo ne visur iesiet kopā, ne visu zināsiet, ko otrs tagad dara. Teleportācija ka tāda būs iespējama. Jo ’’Smadzenes" ir informācijas sakopojums, kas ar ir " Es". Tikai būs nepieciešams agregāts, kas spēs precīzi ierakstīt visu to jezgu, kas ir jūsu pauros! Tieši ķermeņa transportēšana var sagādāt šaizes. Pārāk daudz lieka info kas jāpārsūta. Jēdzīgāk pārsūtīt tikai "Es" un ķermeni tur vremenno izsniegt citu.

kaadskautkur | 28.11.2016. - 12:51:04

Stelss, redz, tieši tur jau ir tā problēma:



Un



Kā tad pārsūtīt "Es", ja otrā galā dabūsi klonu, kurš domās, ka viņš ir īstais, un sāks savu, neatkarīgu dzīvi? Tas nebūsi Tu, bet kāds, kurš domā, ka ir Tu. Bet kas tad notiks ar Tavu "es" apziņu? 

Vai Tu atļausi kremēt Tevi ar visu ķermeni tikai tāpēc, ka ir izveidota, teiksim, digitāla kopija, kura uzskata, ka ir īstais Tu un ka sākotnējo nav jēgas saglabāt?

Nav svarīgi, kur to informāciju par Tevi ielādē - citā materiālā ķermenī, datorā, virtuālā realitātē utml. Būtiskākais ir, ka nav skaidrības, kā pārsūtīt "es" tādā veidā, lai nerastos šī "klonu" dilemma.

kaadskautkur | 28.11.2016. - 14:55:41

Lai saprastu "apziņas augšupielādes" (vienalga, datorā vai citā ķermenī) problēmu tehniski precīzāk, ir svarīgs viens moments. Datu "pārnešana" no viena datu nesēja uz citu (kaut vai faila pārnešana no USB fleša uz cieto disku) sastāv no diviem soļiem:
1) nokopēt datus no avota nesēja uz mērķi
2) izdzēst datus avota nesēja (tehniski - dati pat netiek dzēsti, bet attiecīgais apgabals diskā tiek vienkārši atzīmēts kā pieejams pārrakstīšanai pa virsu).

Ja neizpildām 2) soli, tad dabūjam klonus. Ja kloni ir pašattīstošas datorprogrammas (kāda, hipotētiski, ir arī apziņa), tad katrs no datu komplektiem sāk "neatkarīgu dzīvi" un abi divi apgalvo, ka ir reālie, bet otrais ir viltvārdis.

Ja skatāmies no ārpuses uz ikdienišķu datu failu, tad mums ir vienalga, vai darbojamies ar kopiju vai oriģinālu, tāpēc bez mazākās nožēlas varam veikt 2) soli un dzēst oriģinālu. Bet ja abi faili būtu apveltīti ar "es" apziņu? Kuru no tiem drīkst "nogalināt"?

escape | 28.11.2016. - 15:35:27

Ja man būtu klons, es viņu uzskatītu par īsto ne lielākā un ne mazākā mērā par sevi. Dalīšanās īstajā un viltvārdī nozīmētu tūlītēju kašķi un nestu iznīcību. Ja ciparu kopija kaut cik sekotu maniem algoritmiem, bioloģiskā forma būtu jebkurā gadījumā saglabājama diversifikācijai, jo tā palielina iespēju izdzīvot, kamēr elektriskās formas var iet bojā no spēcīkāga saules uzliesmojuma, koka uz vadiem vai datorvīrusa.

kaadskautkur | 28.11.2016. - 17:19:20

Nu jā, saprātīgi kloni, protams, nestrīdētos, bet domātu, ko darīt tālāk. Un ja visiem būtu "es" apziņa un izdzīvošanas instinkts, tad neviens no tiem negribētu, ka viņu izslēdz, tāpat kā oriģināls arī negribētu nomirt.
Te parādās arī tā "metafiziskā" problēma, kuru minēja Alvils   - kas tad notiek ar "es" apziņu un kā mēs vispār varam pārbaudīt un būt droši, ka pārnešanas (kas tehniski nozīmē klonēt + dzēst) procesā radītais digitālais vai mākslīgais "es" ir tas pats oriģinālais un ka tas vispār ir īsts "es" ar pašapaziņu, nevis vienkārši mākslīgs intelekts, kurš prot labi tēlot, ka viņam ir sava apziņa, kaut gan patiesībā tas tikai "atgremo ielādēto programmu".

No otras puses, var jau arī domāt, ka cilvēka smadzenes arī tikai "atgremo programmu", tomēr pagaidām nav vēl tajā procesā viss 100% skaidrs. Vispirms jātiek galā ar AI, AGI un pat AC (artificial consciousness) un tikai pēc tam varēs normāli spriest, kur un kā rodas "es" un kā to pārkopēt/pārnest/uzglabāt mūžīgai dzīvei.

silicoid | 28.11.2016. - 20:22:11

Interesanta diskusija te panesusies. Domāju, ka nokopējot cilvēka apziņu uz citu atbilstošu datu nesēju sākumā rastos oriģinālam identiska personība, kas laikam ejot sāktu pamazām atšķirties no oriģināla. Piemēram, kopija pārceļas dzīvot uz citu valsti kamēr oriģināls paliek mājās, tādā gadījumā kopija tiktu pakļauta citādu apkārtējās vides apstākļu ietekmei un iegūtu atšķirīgu pieredzi, kāmēr oriģināls ne. Ilgtermiņā varbūt pat nonāktu pie tā, ka ir izveidojušās divas ļoti līdzīgas, bet tomēr nedaudz atšķirīgas personības.

Kas notiktu, ja pēc nokopēšanas oriģinālu iznīcinātu? Uz to pagaidām sakarīgu atbildi laikam nav iespējams dot. Apkārtējie cilvēki varbūt pat nespētu manīt atšķirību, ja nokopēšanu un oriģināla iznīcināšanu veiktu slepus, bet vai oriģināla sākotnējais "es" arī pārceļotu uz kopiju?

Teleportācijas jautājumā manuprāt kopēšanas problēma nerastos tādā gadījumā, ja teleportācija darbotos kaut kā salokot telpu tā, ka teleportējamais cilvēks nevis tiek noskenēts un pēc tam no jauna sintezēts galamērķī, bet vienkārši iziet caur kaut kādu tārpeju/portālu un uzreiz fiziski nonāk galamērķī.

Nemirstība manuprāt bioloģiski ir diezgan iespējama, atceros rakstu par kaut kādu medūzu sugu, kas spēj sevi atjaunot, tā ka pat dabā bez tehnoloģiskas iejaukšānās kaut kas tāds ir iespējams. Cilvēka gadījumā vajadzētu panākt, lai šūnas nenoveco un neierobežoti atjaunojās. Teorētiski tā būtu nemirstība, praksē gan dzīvojot pietiekoši ilgi tīri statistiski varbūtība, ka cilvēks ies bojā katastrofālā negadījumā tuvotos 100 %. Ja tavas smadzenes vilciens izšķaida pa sliedēm tad nekāda bioloģiska atjaunošanās vairs nepalīdzēs.