Parlamentārās vagīnas
tuuja
| 13.04.2012. - 02:50:33 | Views: 1677
"Rīgas Laiks", aprīlis. Dalos.
“Eiropas Parlamentu
bija pārpildījuši cilvēki,
kuri alka redzēt vienu no
skandalozākajiem mūsdienu
teātra pornogrāfiskajiem
uzvedumiem, kas uzrunā
sieviešu auditorijas Rietumu
pasaulē un ar kuru manipulē
feministes. Nav nekā neparasta,
ka EP organizē feministu teātri,
jo ES parlaments ir īstā vieta
ārprātīgiem projektiem.”
HungarianAmbiance.com, 2012. gada martā
Sieviešu dienas priekšvakarā Eiropas
Parlamenta deputātes, iespīlējušās
savās labākajās mazajās melnajās kleitiņās
un sarkanajās kurpītēs, stājās
skatītāju priekšā, kuri bija pārpildījuši
Eiropas Parlamenta Jehudi Menuhina
zāli. Parlamentārietes lasīja amerikāņu
rakstnieces Īvas Ensleres “Vagīnas
monologus”, klātesot autorei1.
Ensleres grāmata iekaroja popularitāti,
pateicoties izrādei, kas pēc tās
uzvesta, 90. gadu beigās izrāde pārcēlās
no Ņujorkas kafejnīcas pagraba
uz Brodvejas vadošajām skatuvēm.
Kopš tā laika “Monologi” ir tulkoti
40 valodās un tos dzirdējuši vairāk
nekā 300 tūkstoši cilvēku. Izrādes
tekstu lasījušas Keita Blanšeta,
Džeina Fonda, Opra Vinfrija, Vūpija
Goldberga, Glena Klouza. No literāra
sacerējuma “Vagīnas monologi” ir
pārauguši globālā aktīvistu V-dienas
kustībā, kas par savu mērķi uzskata
aizsargāt sievietes no vardarbības.
Divas stundas deputātes no Vācijas,
Austrijas un Beļģijas “zaļajiem”,
kristiešu demokrātes no Francijas
un Somijas, liberāles no Zviedrijas
un Rumānijas, sociāldemokrāte no
Portugāles un “kreisā” deputāte no
Nīderlandes klāja vaļā atklātus stāstus
par pašu intīmāko sieviešu ķermeņa
daļu, lai kam tā piederētu – vecām
vai jaunām, melnām vai baltām, lesbietēm
vai puritānēm, profesorēm
vai prostitūtām. Parlamenta zālē
skanēja kunksti – un tie nebija dižā
Menuhina vijoles kunksti: tas bija
“vagīnas un klitora duets”, “rokzvaigznes
kunksts”, “brīvais biseksuālais
karotāja kunksts”, “gandrīz
vai reliģisks kunksts”, “operas dīvas
kunksts”, “izbrīna kunksts pēc trīskārtēja
orgasma” un pat īpašs (sastingušais)
“Eiropas Parlamenta kunksts”.
“Vagīnu kori”, kurš nomāktu jebkuru
orķestri leģendārā vijolnieka vadībā,
diriģēja parlamentārās Lezbiešu, geju,
biseksuālu un transpersonu tiesību
internacionālās grupas līdzpriekšsēdētāja
Ulrika Lunāčeka no Austrijas.
Lasot monologu “P... as reabilitācija”,
deputātes kliedza: “Cunt!”, un zāle,
atbalstot šī vārda reabilitāciju, kliedza
līdz ar viņām, nedomājot slaveno
vācu filozofu.
Attieksme pret Ensleres gabalu nepavisam
nav viennozīmīga. Daudziem
(galvenokārt “stiprā dzimuma” pārstāvjiem)
tas izsauc šķību smīnu
un ne pārāk veselīgu interesi. Kad
viena no “aktrisēm”, zviedru liberāļu
deputāte Sesilija Vilkstrēma parlamenta
elektroniskajā pastā izplatīja
ielūgumus uz V-dienas pasākumu kā
“trans-partijisku aicinājumu pārtraukt
vardarbību pret sievietēm un meitenēm”,
viņas kolēģis Pilsoņu brīvību
komitejā, angļu eiroskeptiķis Gerards
Batens painteresējās, vai dāmas netaisās
demonstrēt trikus ar vēderrunāšanu.
“Šķiet visai interesanti, ” atbildē
rakstīja deputāts, pateicoties par rosinošo
ielūgumu. Batenu nolamāja un
nosauca par vecu šovinistu.
Vēl citiem “Monologi” izraisa sašutumu
un šķiet kaut kas amorāls.
Piemēram, kādā lugas fragmentā
melnādaina
sieviete no ASV dienvidiem
stāsta par to, kā viņu desmit
gadu vecumā izvarojis tēva draugs.
Un kā sešpadsmit gadu vecumā viņa
iemīlējusi divdesmit četrus gadus
veco kaimiņieni, kura ar viņas vagīnu
izdarījusi “visu iespējamo un neiespējamo”,
atklājot viņai “nepieredzētus
horizontus”. Sākumā tekstā gan meitenei
tobrīd bija bijuši trīspadsmit un
viņas stāstu bija noslēgusi frāze: “Ja tā
bija izvarošana, tā bija kaut kas labs.”
Pēc skandāla, kas sacēlās 2000. gadā,
Enslere tekstu izmainīja. Amerikāņu
žurnālists Roberts Svops publicēja
kritisku rakstu, kurā piezīmēja, ka
V-dienas kustības mērķi ir nonāk
uzkrītošā pretrunā ar to, ka pieaugusi
sieviete piedāvā meitenei degvīnu, bet
pēc tam nodarbojas ar viņu ar seksu
kā pozitīvu un ārstējošu pieredzi.
Žurnālists norādīja uz dubultstandartiem
un pajautāja: “Kāpēc izvarošana
ir kaut kas slikts tikai tad, kad to veic
vīrietis?” Ensleres pielūdzējas sacēla
tādu traci, ka Svopu vienkārši izmeta
no avīzes.
Ensleres sacerējumu bieži ir kritizējušas
ne vien konservatīvās sabiedrības
grupas, bet arī pašas feministes. Betija
Dodsone, kura sarakstījusi grāmatu
par sieviešu seksualitāti, “Vagīnas
monologus” nosaukusi par “naida
sprādzienu pret vīriešiem un heteroseksualitāti”.
Viņai pievienojās cita
redzama feministe Vendija Makelroja,
kura paziņoja, ka luga “pielīdzina
vīriešus ienaidniekiem, bet heteroseksuālo
mīlu – vardarbībai.” Ensleri
kritizējuši pat par “koloniālistiskajiem
priekšstatiem par ne-Rietumu sievietēm”
un par “nepamatotiem baltā
feminisma secinājumiem un globālās
māsības [sisterhood] apdziedāšanu”.
Lai nu kā, pateicoties “Monologu”
popularitātei, tie spējuši savākt
85 miljonus dolāru, un daļa no tiem
izmantota palīdzības programmām
sievietēm Āfrikā un Amerikā. “Mēs
uztraucamies par vagīnām, ” no
Eiropas Parlamenta skatuves saka
Sirpa Pietikeinena. V-dienas aktīvistes
apgalvo, ka no vardarbības cietusi
katra trešā pasaules sieviete. Rupji
rēķinot, miljards. Eiropas Parlamenta
aktīvistes aicina izstrādāt vispārēju
Eiropas stratēģiju cīņai ar vardarbību
pret sievietēm un lika priekšā
Eiropas Komisijai “padomāt par tām
daudzajām vagīnām, kuras tas varētu
skart”, kā tas skāris, piemēram, krievu
meiteņu pankgrupas Pussy Riot
dalībnieces, šīs “trešās paaudzes feministes”,
kuras uzskata, ka arī Dievs
ir “feminists un sieviete”, saceļoties
pret “peņa reliģiju”. Tas viņas skar
kā draudi astoņus gadus sēdēt cietumā,
bet ne tikai. Izrēķināties ar viņām
ieteicis Kremļa politologs: “vajadzētu
sadedzināt sārtā”; Federācijas padomes
vicespīkers savukārt piedāvājis
meitenēm uzskaitīt “pa piekto punktu”;
pareizticīgi blogeri aicina
“padancot pa viņām ar padomju lāpstām”,
bet kazaku brīvprātīgās brigādes
ierosina “ķert un atdot baznīcēnu
taisnajai tiesai”, turklāt atrodas padomi,
kā to īstenot: “vazāt aiz matiem,
spārdīt kājām... ” Kāds piedāvā “uz
nakti atdot baznīcas apsargiem”,
sabalsojoties ar tā saucamo “labošanas
izvarošanu”, kuru Dienvidāfrikas
geto plaši izmanto lesbiešu “ārstēšanai”.
Kaut kādā ziņā vēder(vagīn)runāšanas
elements Parlamentā bija gan, lai
arī ne gluži tāds, par kādu domāja
deputāts Batens. Sievietes izrādē bieži
runāja savu vagīnu vārdā. Piemēram,
viens no monologiem ir par to, ko
ģērbtu viņu vagīnas, ja tās izietu ārā
pastaigāties, vai arī, ko tās teiktu, ja
prastu runāt. Parlamentārietes runāja
par vagīnu kā par sievietes sirdi, dvēseli
un būtību – “mūsu centrs, pats
galvenais mūsos”. Varbūt tas nozīmē,
ka Enslere pielīdzina sievieti vagīnai?
Kā attiekties pret to, ka Sieviešu tiesību
un dzimumu līdztiesības komitejas
kolēģi un pati feministe Enslere
kā ieroci cīņā ar vardarbību izmanto
pašu cietušo vagīnu?
Protams, Kantam kapā ir pilnīgi vienalga,
ka emancipētās dāmas “izglītoto
tautu” un “mūžīgā miera” Eiropā
izkliedza skaņas, kas atgādināja viņa
vārdu. Tomēr Ivas Ensleres īstais
ierocis nav vagīna, bet provokācija:
“Neizmantojot plašus žestus, neizrunājot
vārdu “vagīna”, nekas nemainīsies.”
Kā tīk atkārtot Enslerei: “Kāpēc
vajag pistoli, ja tev ir automāts!” Vārdu
sakot, lai kaut kas mainītos, pienācis
laiks iziet uz Eiropas Parlamenta skatuves
un pilnā kaklā ieauroties: “P... a!”
Darja Kulagina,
parlamentārā padomniece