angelius
|
27.03.2012. - 13:25:22
Nedz morāle, nedz reliģija kristietībā nevienā punktā nesaskaras ar realitāti. Tīri iedomāti cēloni(Dievs, dvēsele, es, gars, brīvā griba-vai arī nebrīvvā), tīri iedomātas sekas(grēks, atpestīšana, žēlastība, sods, grēku piedošana)Attiecības starp iedomātām būtnēm(Dievs, gari, dvēseles), iedomāta dabaszinātne(antropocentrisms, dabisko cēloņu jēdziena absolūts trūkums), iedomāta psiholoģija(tīri pašpārmetumi, patīkamu vai nepatīkamu sajūtu, piemēram, nervus sympathicus stāvokļu interpretācija ar reliģiskas un morālas idiosinkrāzijas zīmju valodas palīdzību-nožēla, sirdapziņas pārmetumi, Sātana kārdinājums. DIeva tuvums), iedomāta teoloģija(DIeva valstība, JAunā Derība, mūžīgā dzīve)
Tiklīdz jēdziens "daba" tika pretstatīts jēdzinam "Dievs", vārdam "dabisks" bija jānozīmē "atmetams"-absolūtās fikciju pasaules saknes ir naidā pret dabisko(īstenību!), tā ir dziļas nepatikas izpausme pret visu reālo... Bet tādējādi viss izskaidrots. Kam ir iemesls aizmeloties prom no īstenības? Tam, kas no tās cieš. Bet ciest no īstenības nozīmē būt par neizdevušos realitāti... Šis fiktīvās morāles un reliģijas cēlonis ir nepatīkamo sajūtu pārsvars pār patīkamajām; bet šāds pārsvars definē dekadenci... ’
Tas par to, ka tik ļoti vēlas piederēt sektām...
Tālak, ka būtu kkādas pretrunas... Pretrunas ir tikai taja gadījuma, kad dzīvo pēc sagrozītas, varai pakļautas bībeles..Kura pati ir viena vienīga pretruna..
Tikumam jābūt mūsu pašu atradumam, mūsu intīmajai pašaizsardzībai un nepieciešamībai: jebkurā citā veidā tas ir bīstams. Kas nenoteic mūsu dzīvi, tas kaitē tai: kaitīga ir tikumība tikai aiz respekta pret tikuma jēdzienu Dzīves instinkta mudinātai darbībai prieks pierāda, ka tā ir pareiza darbība; bet minētais nihilists ar kristīgi demagoģiskajām iekšām uzskatīja prieku par iebildumu… Kas gan iznīcina ātrāk kā darbs, domas un jūtas bez iekšējas nepieciešamības, bez dziļi personiskas vēlēšanās, bez prieka? Būt «pienākuma automātam»? Tā ir tieši dekadences, pat idiotisma recepte… Ticības cilvēks, jebkāda veida «ticīgais» noteikti un nepieciešami ir atkarīgs cilvēks – tāds, kurš nespēj izvirzīt sevi ka mērķi, kurš patstāvīgi vispār nespēj izvirzīt nekādu mērķi. «Ticīgais» nepieder sev, viņš var būt tikai līdzeklis, viņam jātiek izmantotam, viņam ir nepieciešams kāds, kas viņu izmanto.
Dievs nav jāiet meklēt baznīcā, tur viņs nekad nav dzīvojis...
P.s.Zināt un ticēt ir divas pilnīgi dažadas lietas... Tici dievam, Bet nezini, ka viņs ir..Tikai tici..Vēlamo padari par esošu..
Un par ticību vēl:
Gandrīz vienmēr cilvēki tic nevis tam, kas ir pierādāms,
bet tam, kas atbilst to vēlmēm.
-- Paskāls
Agrāk cilvēki ticēja, ka Dievs valda pār pasauli. Šī
ticība ierobežoja viņu atbildību. Jaunā ticība, atbilstoši
kurai viņiem ir jāvalda pašiem, uzliek tādu atbildības
nastu, kas visiem nav panesama.