janisl202
|
08.02.2012. - 01:57:35
Stereotipi paliek stereotipi - lai cik arī populāri tie nebūtu.
Par aukstajām attiecībām - nepiekrītu, nekad neesmu ielaidies ar tādiem, kas man kādā ziņā nesimpatizētu, tāpat arī naudu nekad neesmu ne ņēmis, ne devis un esmu sūtījis ratā tos, kas iedomājās, ka piesolot daudz naudas - visu dabūs. Ir nožēlojami gan tie, kas miesu tirgo, gan tie, kas to pērk, jo pirmie parāda, ka nekā cita bez dibena cauruma viņiem nav, bet otrie - ka ir pārāk gļēvi, lai cīnītos par savu laimi.
Ja runājam, par izlikšanos uz ielas, ka nepazītu... godīgi sakot - es neizliekos, es tiešām lielāko daļu neatceros tik labi, lai atpazītu, bija manā dzīvē periods, kad es nebiju gatavs būt atklāts par savu orientāciju un, protams, tikai ar gadījumsakariem ir izredzes ilgtermiņā noslēpt savas aktivitātes un kad ar kādu tiecies tikai gribēšanas dēļ, tad noturīgu emociju nav un patiesībā to cilvēku reāli arī aizmirsti uzreiz kā izgāji no mājas... Tas gan nenozīmē, ka nekas nevarēja būt, tikai to, ka ja norobežojies pirms ko darīt, tad paliksi arī malā. Tajā pašā laikā tos, kurus mīlu - es nekad neaizmirsīšu un nekad neizlikšos, ka viņus nezinu - tas nav iespējams neuzsmaidīt sev dārgam cilvēkam un mīlestība ir mūžīga - lai cik gadu nepaietu šķirti - tas, ko reiz iemīlēji, vienmēr ko nozīmēs...
Šobrīd es esmu attiecībās un nebaidos vairs no tā, ka kāds ko par to uzzinās - patiesībā praktiski visi to jau tāpat zin, jo nevar jau mazpilsētā dzīvot kopā ar puisi tā, lai visi to tāpat nepamanītu un tā tiešām ir mīlestība, daudz lielāka kā jelkad agrāk. Sākumā man bija grūti atvērties viņam, jo pārāk daudz nodevības biju pieredzējis, pārāk daudz sāpju izcietis... tomēr soli pa solim mans mīļums tika man tuvāk, man bija tiešām bail no emocijām, bail no kontroles zaudēšanas... bet esmu tam ticis pāri - patiešām bez mīlestības dzīve ir tukša un mīlestība spēj pastāvēt tikai neierobežota - jā - tas ir kā sēdēt vulkāna krāterī - nekad nezinot, kas notiks tālāk un vai būs rītdiena... bet dzīve bez mīlestības ir tukša un labāk iet bojā ar mīlestību, kā dzīvot tukšam...
Tiem, kas uzskata, ka partnerattiecību reģistrāciju nevajag - varu pateikt to, ka neviens jums neliedz sapūt vientulībā, es dzīvoju attiecībās un tas būtu daudz ērtāk, ja līgumu kaudzes vietā pietiktu ar parastu reģistrāciju - iet runa tikai par juridisku jautājumu sakārtošanu, nevis par kaut kādām formālām ceremonijām. Par adopcijām runājot - sabiedrība mums taču pārmet to, ka mūsu ģimenēs neaug bērni - tad nu viņiem vajadzētu beidzot izvēlēties vai nu taisīt likumus, lai mums bērnu nebūtu un pašiem par to atbildēt un pārmetumus adresēt saviem priekšstāvjiem, kas to izlēmuši, vai nu arī ir jāveido tādi likumi, lai mums bērni būtu reāli iegūstami un tad tiešām tie publiskie pārmetumi būs vietā... Esošā situācija, ka mums pārmet to, ka viss notiek pēc viņu pašu gribas - ir absurda.
Tiem, kas baidās no sāpēm - varu pateikt, ka tā dzīvojot - nekad neriskējot sāpes būs viss, kas būs, tiem, kas pārdodas - varu pateikt, ka viņi ir daudz vairāk vērti, tiem, kas pērk, varu pateikt, ka tik ambicioziem cilvēkiem nepiestāv būt tik gļēviem.
un tas, ka puiši baidās no sāpēm tik ļoti, ka spēj visu dzīvi izniekot bezjēdzīgos klejojumos, nenozīmē to, ka viņi nespēj just - vien to, ka viņiem pietrūkst drosmes būt laimīgiem, jo laime patiesībā vienmēr ir rokas stiepiena attālumā.