janisl202
|
11.01.2012. - 00:26:53
Domāju, ka ikviens kādreiz ir mīlējis... bet mīlestība visbiežāk beidzas ar sāpēm un ne katrs ir gana drosmīgs, lai mestos atkal tajā... Jā - nav iespējams noteikt ko mīlēsi, bet ir iespējams nocietināties, novilkt robežas un nekad nevienu nepielaist tuvāk - ko daudzi arī dara pēc tās pirmās mīlestības... Arī es tā kādreiz darīju un vajadzēja sešus gadus, lai es saprastu, ka nespēšu bez mīlestības, ka lai kā arī sāpētu - tas ir tā vērts, ka patiesībā bez mīlestības nekam nav jēgas - jebkura māja, ko uzcelsi tāpat reiz būs grausts, bet mīlestība ir tas, kas ar mums ir, lai kur mēs nebūtu, pat nāve to nevar atņemt - tā ir kā esam mēs paši.
Protams, ir arī tādi, kas vēlas atrast kaut ko šablonisku, kaut kādu ideālo princi, kas patiesībā nekad ne pie kā nenoved, jo patiesībā - jebkura varde būs princis, ja vien mīlēsi un iemīlēt uz pasūtījuma princi tāpat neizdosies - kad nemīli - vienmēr trūkumi atradīsies.
Vēl ir arī tādi, kam kāds nodarījis pāri un kas savu dzīvi veltī, lai darītu pāri citiem, tas ir visskumjākais gadījums, jo viņi ne vien paši neatrod mīlestību, bet arī citiem liek ciest par to, kur viņi nav vainīgi. Patiesībā viņu tumsonība pat mani vienmēr ir pārsteigusi - kā var darīt citiem to, kas pašu sadragāja, līdz ar to atkal sadragāt sevi... jo tieši sevi jau viņi redz, iznīcinot tos daudzos, neskaitāmas reizes.
Pats sekss par sevi rada visai niecīgu baudu, kaut cilvēkam, kam nekā cita nav, tas var šķist daudz, tomēr cilvēkam, kas ir izjutis kādreiz mīlestību - tas vienmēr būs maz.
Katrā ziņā - novēlu drosmi mīlēt, drosmi nebaidīties, drosmi piecelties pēc kritiena, drosmi būt patiesiem un cerību, lai cik slikti arī nebūtu - vienmēr ir kāds gaišs stariņš kaut kur tālumā, kas visu var mainīt.