alma-de-barro
|
13.10.2011. - 02:33:13
droši vien es ne visai pareizi sapratu domu par vientulību šai tēmā. iet runa par bērniem? tas taču ir absurds - tas ka tev būs bērni itin nemaz nenozīmē, ka vecumdienās tu būsi kādam vajadzīgs. un pat ja būsi vajadzīgs bērniem, tas nenozīmē, ka nejūtīsies vientuļi. es ar savu runu biju domājis dzīvesbiedru. vajadzība pec tuva cilvēka ir visiem un tas absolūti nav atkarīgs no tā, cik stipri jūs paši sevi mīlat. ar pašcieņu šeit nav nekāda sakara. un tas, ka jūs pilnīgi droši spējat nodzīvot vieni, nenoliedz vientulības sajūtas. tas nenozīmē, ka kādā brīdī, kad jūs gribēsiet dalīties ar kaut ko ar kādu, bet nebūs ar ko - jūs nejūtīsities vientuļi. kad jums būs vajadzīgs atbalsts grūtajā brīdī - bet neviena nebūs blakām - kas tad? jā, es saprotu, ka to var pārdzīvot arī vienatnē, bet vai jūs tiešām jūtīsities labi šados brīžos?
un kas vispār ir par dzīvi, kad tu saproti, ka absolūti nevienam nav vajadzīgs, izņēmot sevi. vai tas nenozīmē ka tu vienkārši nespēji izdarīt dzīvē ko patiešām noderīgu cilvēkiem, lai būtu kādam vajadzīgs? es atkartošos - ar pašcieņu šeit nav nekādas saistības. pretēji - sevi var normāli cienīt, ja spēji izdarīt ko tādu, lai būtu kādam vajadzīgs un nevar normāli cienīt, ja visu dzīvi mīlēji tikai sevi pašu.
katrā cilvēkā no dabas ir ielikta vajadzība dot un saņemt mīlestību, tieši tādēļ vientulība ir baigā lieta, kad tu nevar ne dot, ne saņemt.
Nikuļošana ir pavisam cita lieta. vientulība nenozīmē to, ka tev vienkārši nav, teiksim, draugu. vientuļi ir tad, kad tev nav viena paša cilvēka, ar kuru dalīties ar visu, kas tevi saprot. tas varētu būt arī vienkārši draugs, īstais draugs. es absolūti nekad (!) nenīkuļoju, bet dažreiz jūtos tiešām vientuļi.
man nav kaut kādas histēriskas bailes no vientulības, es to varu uztvert pilnīgi mierīgi, bet tā ir tā lieta, kuru es noteikti savā dzīvē negribētu.
saprotu, ka sarakstīju jau ne visai pa tēmu, bet viekārši pārdomas par šeit teikto.