grifs
|
31.01.2007. - 12:46:54
Lai rastos klačas nevajag daudz, vien smilšu draudiņu, no kura izaug "pērle". Kaut vai manis paša dzīves piemērs, kurš jau pirms daudziem gadiem noticies. Proti...
Pēc 9. klases klasesbiedri paklīda, a daži, ieskaitot mani, palika vidusskolā. Tad nu protams satiekot aizgājušos klasesbiedrus standarta runa ir par palikušajiem klasesbiedriem, kurus satiec ikdienā utt... Tad nu lūk - apjautājoties man par kādu bijušo klasesbiedreni atbildēju, ka nekas jau nav daudz mainījies, un ko protams sekoja mana sarunu partnera paķķinājums par to, ka "tāda pati resna vien esot". Tajā brīdī man tas nelikās svarīgi, bet izrādījās ka viņa paša (absolūti heteroseksuāla puiša) sacītais arī aizgāja tālāk tautiņās, līdz vienā jaukā dienā šī meitene man pienāk klāt un tiešā tekstā arī prasa - kāpēc es sakot, ka viņa ir resna. Es, protams, biju vienkārši autā, bet tajā brīdī nevajag nemaz kādam pateikt ko sensacionālu, lai tenkas, kas veidojas katram apaudzējot stāstu ar ko jaunu, aizietu tautās varen krāšņas.
Un tenko tik tiešām visi, kuri māk runāt un arī tie, kuri nemāk vai nevar. Tenko visi, kam ir vien tāda iespēja to darīt. Arī mēs paši. Tā vienkārši ir tāda komunikācija, tad, kad aptrūkstās ko stāstīt par mums pašiem. Tas līdzīgi kā ar tenku lapeļu lasīšanu. Tad, kad mūsu pašu dzīve kļūst neinteresanta, mēs sākam sekot slavenību dzīvēm un to piedzīvojumiem, vai ieslīgstam meksikāņu seriālos.