Coming out: par un pret / 20
frodo | 02.07.2007. - 17:39:13 | Views: 5141
Gribu painteresēties par jūsu personisku pieredzi un viedokļiem par iznākšanu no skapja...
Replies (35)
12
piekuns
| 03.07.2007. - 21:12:57
mistiq, tavā profilā ir norādīts, ka tu dzīvo Vācijā, pietam bij. Rietumvācijā. Tur arī tas ir tik sarežģīti?
mistiq, tavā profilā ir norādīts, ka tu dzīvo Vācijā, pietam bij. Rietumvācijā. Tur arī tas ir tik sarežģīti?
mistiq
| 03.07.2007. - 22:04:07
Bet uzaugu tak vecajaa padomju mentalitates apvitajaa LV...
Bet taisniba vien ir - vietejie geji savu orientaciju neslepj, lielaka dalja vienaudzhu vecakiem jau sen ir pateikushi un vecaki ar to ir pilnigi mieraa... vienigi mazbernus pieprasa jebkadaa veidaa ;D
Bet uzaugu tak vecajaa padomju mentalitates apvitajaa LV...
Bet taisniba vien ir - vietejie geji savu orientaciju neslepj, lielaka dalja vienaudzhu vecakiem jau sen ir pateikushi un vecaki ar to ir pilnigi mieraa... vienigi mazbernus pieprasa jebkadaa veidaa ;D
vilx
| 04.07.2007. - 12:46:46
Katram tā iznākšana ir savādāka, bet tajā pat laikā ir daudz līdzību. Varu padalīties, kā tas notika ar mani. Vispirms jau katram pašam jāspēj pieņemt sevi. Pieņemt to, ka tu neesi tāds, kā lielākā daļa tev apkārt esošo, kuri nereti klaji pauž nosodījumu tādiem, kā es (vismaz manā bērnībā bieži vien varēja dzirdēt nicinošus izteikumus par tiem, kuriem patīk sava dzimuma cilvēki). Man tas nebija viegli. Bet, sākot dzīvot patstāvīgi, cilvēks jūtas neatkarīgāks un spēj pats pieņemt lēmumus. Tā arī es kādu 8 gadu laikā to lēmumu pieņēmu. Protams, tas nav īss laika sprīdis, bet gan gari gadi. Pirmā iznākšana ir tikai skapja durvju pavēršana un paskatīšanās, kas tad notiek. Man tā bija labākā draudzene, kurai pateicu. Viņa to ļoti labi uztvēra. Tas arī veicināja manu atklātību, ļaujot vieglāk par sevi pateikt arī citiem draugiem un paziņām. Nākamais solis bija darba vieta, kur to tā pavisam dabiski uzzināja darbabiedri, ar kuriem biju ciešāk saistīts ikdienas darbos.
Visgrūtāk ir ar vecākiem. Īpaši, ja vecāki jau ir krietni gados, un viņiem ir jau sen izveidojušies uzskati par šādām lietām. Mainīt viņu uztveri ir grūti. Esmu pamazām to mēģinājis, bet lielākoties tā ir kā naktstauriņa bezcerīga dauzīšanās gar gaismas pielietas istabas logu. Vienu brīdi jau šķita, ka tas logs ir pavēries un kāda sapratne viņiem ir radusies. Bet...
Mazliet plašāks solis un durvju pavēršana bija piedalīšanās pērnā gada Draudzības dienu pasākumā viesnīcā Latvija. Arī tīmekļa plašumos (draugiem.lv un citviet nekautrējos ievietot savus attēlus no CSD pasākumiem Vācijā).
Jā, lielākā iznākšana no skapja man bija šajā gadā, kad piekritu sabiedrībā paust savu viedokli, piedaloties tālrādes raidījumā un atbildot uz Sestdienas žurnālistes jautājumiem. Vispatīkamāk bija tas, ka zvanīja cilvēki, kuru atbalstu es nekad nebūtu gaidījis. Pat tādi, kuri mani pazīst tikai kādu lietišķu darījumu saistībā. Darbā visu uzņēma ļoti labi. Darba biedru sapratne un atbalsts ir lieliska sajūta!
Vienīgais, kas mani nedaudz apbēdina, ir vecāku neizpratne... Es jau saprotu, ka viņiem nav viegli pieņemt to, ko līdz šim savā garajā mūžā ir nolieguši. Bet ceru, ka tas kādā brīdī notiks un attiecības uzlabosies.
Pašlaik jūtos ļoti brīvs, sabiedrībā man nav jāmēģina slēpties vai kaut ko tēlot, jo es esmu tāds kā esmu. Un tie, kas vēlējās par mani uzzināt, arī zina. Atklātība bieži vien ir labāks ierocis nekā slēpšanās. Bet katram pašam ir jāizlemj, kas viņam ir piemērotāk. Katram ir jāizaug līdz brīdim, kad tās skapja durvis var atvērt pilnībā. Un droši vien, ka daudzi no šīs tīmekļvietnes lietotājiem arī nekad tās durvis līdz galam neatvērs, bet ir vērts censties, jo tā ir pavisam cita brīvības sajūta. Sajūta būt patiesam un nebaidīties!
Katram tā iznākšana ir savādāka, bet tajā pat laikā ir daudz līdzību. Varu padalīties, kā tas notika ar mani. Vispirms jau katram pašam jāspēj pieņemt sevi. Pieņemt to, ka tu neesi tāds, kā lielākā daļa tev apkārt esošo, kuri nereti klaji pauž nosodījumu tādiem, kā es (vismaz manā bērnībā bieži vien varēja dzirdēt nicinošus izteikumus par tiem, kuriem patīk sava dzimuma cilvēki). Man tas nebija viegli. Bet, sākot dzīvot patstāvīgi, cilvēks jūtas neatkarīgāks un spēj pats pieņemt lēmumus. Tā arī es kādu 8 gadu laikā to lēmumu pieņēmu. Protams, tas nav īss laika sprīdis, bet gan gari gadi. Pirmā iznākšana ir tikai skapja durvju pavēršana un paskatīšanās, kas tad notiek. Man tā bija labākā draudzene, kurai pateicu. Viņa to ļoti labi uztvēra. Tas arī veicināja manu atklātību, ļaujot vieglāk par sevi pateikt arī citiem draugiem un paziņām. Nākamais solis bija darba vieta, kur to tā pavisam dabiski uzzināja darbabiedri, ar kuriem biju ciešāk saistīts ikdienas darbos.
Visgrūtāk ir ar vecākiem. Īpaši, ja vecāki jau ir krietni gados, un viņiem ir jau sen izveidojušies uzskati par šādām lietām. Mainīt viņu uztveri ir grūti. Esmu pamazām to mēģinājis, bet lielākoties tā ir kā naktstauriņa bezcerīga dauzīšanās gar gaismas pielietas istabas logu. Vienu brīdi jau šķita, ka tas logs ir pavēries un kāda sapratne viņiem ir radusies. Bet...
Mazliet plašāks solis un durvju pavēršana bija piedalīšanās pērnā gada Draudzības dienu pasākumā viesnīcā Latvija. Arī tīmekļa plašumos (draugiem.lv un citviet nekautrējos ievietot savus attēlus no CSD pasākumiem Vācijā).
Jā, lielākā iznākšana no skapja man bija šajā gadā, kad piekritu sabiedrībā paust savu viedokli, piedaloties tālrādes raidījumā un atbildot uz Sestdienas žurnālistes jautājumiem. Vispatīkamāk bija tas, ka zvanīja cilvēki, kuru atbalstu es nekad nebūtu gaidījis. Pat tādi, kuri mani pazīst tikai kādu lietišķu darījumu saistībā. Darbā visu uzņēma ļoti labi. Darba biedru sapratne un atbalsts ir lieliska sajūta!
Vienīgais, kas mani nedaudz apbēdina, ir vecāku neizpratne... Es jau saprotu, ka viņiem nav viegli pieņemt to, ko līdz šim savā garajā mūžā ir nolieguši. Bet ceru, ka tas kādā brīdī notiks un attiecības uzlabosies.
Pašlaik jūtos ļoti brīvs, sabiedrībā man nav jāmēģina slēpties vai kaut ko tēlot, jo es esmu tāds kā esmu. Un tie, kas vēlējās par mani uzzināt, arī zina. Atklātība bieži vien ir labāks ierocis nekā slēpšanās. Bet katram pašam ir jāizlemj, kas viņam ir piemērotāk. Katram ir jāizaug līdz brīdim, kad tās skapja durvis var atvērt pilnībā. Un droši vien, ka daudzi no šīs tīmekļvietnes lietotājiem arī nekad tās durvis līdz galam neatvērs, bet ir vērts censties, jo tā ir pavisam cita brīvības sajūta. Sajūta būt patiesam un nebaidīties!
madleen
| 05.07.2007. - 10:26:53
Lhoti reti cilveeks ir tik pashpietiekams, lai to nesleeptu no kaadas sociaalaas grupas.
Taa kaa socializaacijas procesi ir pluustoši un dinamiski, tad "iziešana no skapja" - tas ir nepārtraukts process.
Tiekamies ar jauniem cilveekiem - un atkal un atkal tev ir no taa skapja jaalien laukaa - lai nedziivotu melos.
Es - es juutos burviigi - man visi zin.
Lielaakaa proba jau rodas no taa, ka pashi nemaakam paraadiit to kaa kaut ko normaalu esam. Muusu pashu kompleksi ir tie, kuri miil dramatizeet homoseksualitaati muusos. Liidz ar to - daudziem sanaak dramatiski iznaacieni, kičš, pārspīlējumi.
Lhoti reti cilveeks ir tik pashpietiekams, lai to nesleeptu no kaadas sociaalaas grupas.
Taa kaa socializaacijas procesi ir pluustoši un dinamiski, tad "iziešana no skapja" - tas ir nepārtraukts process.
Tiekamies ar jauniem cilveekiem - un atkal un atkal tev ir no taa skapja jaalien laukaa - lai nedziivotu melos.
Es - es juutos burviigi - man visi zin.
Lielaakaa proba jau rodas no taa, ka pashi nemaakam paraadiit to kaa kaut ko normaalu esam. Muusu pashu kompleksi ir tie, kuri miil dramatizeet homoseksualitaati muusos. Liidz ar to - daudziem sanaak dramatiski iznaacieni, kičš, pārspīlējumi.
dianasw
| 05.07.2007. - 20:35:40
cilveeki naak un iet, taa pat arii attieksme. Mees esam tie, kas veido sabiedriibu mums apkaart. Kaa jau tika mineets, ja mees paliksim taadi pashi kaa bijaam un radi, kaiminji un darba biedri to redzees, tad vijniem buus vieglaak pienjemt. Nezinaamais ir tas, kas cilveekus biedee. Dazji domaa, ka buut homosexuaaalam noziimee buut perversam, shausmiigam un gariigi sakropljotam. Bet, kad vinji uzzina, ka tu esi viens/a no tiem un redz, ka tu neesi ne beernu izvarotaajs, ne arii kaut kaads gariigs kroplis un ka vinji tev blakus ir dziivojushi visu sho laiku, domaadami, ka esi labs cilveeks, tad ir ko padomaat...
Cilveeki parasti man netic, kad pasaku, ka esmu lezbiete... taa man arii pasaka, ka neizskatos peec vienas. Un tad es vinjiem paskaidroju, ka nav taada stereotipa, kaadai lezbietei ir jaaizskataas, kaa jaauzvedas utt. Iznaakshana no skapja (pateikshana tiem, ko tikko iepazinu) man vienmeer sanaak kaa kaut kaada anekdote... cilveeki netic...
cilveeki naak un iet, taa pat arii attieksme. Mees esam tie, kas veido sabiedriibu mums apkaart. Kaa jau tika mineets, ja mees paliksim taadi pashi kaa bijaam un radi, kaiminji un darba biedri to redzees, tad vijniem buus vieglaak pienjemt. Nezinaamais ir tas, kas cilveekus biedee. Dazji domaa, ka buut homosexuaaalam noziimee buut perversam, shausmiigam un gariigi sakropljotam. Bet, kad vinji uzzina, ka tu esi viens/a no tiem un redz, ka tu neesi ne beernu izvarotaajs, ne arii kaut kaads gariigs kroplis un ka vinji tev blakus ir dziivojushi visu sho laiku, domaadami, ka esi labs cilveeks, tad ir ko padomaat...
Cilveeki parasti man netic, kad pasaku, ka esmu lezbiete... taa man arii pasaka, ka neizskatos peec vienas. Un tad es vinjiem paskaidroju, ka nav taada stereotipa, kaadai lezbietei ir jaaizskataas, kaa jaauzvedas utt. Iznaakshana no skapja (pateikshana tiem, ko tikko iepazinu) man vienmeer sanaak kaa kaut kaada anekdote... cilveeki netic...
rendija
| 05.07.2007. - 21:07:55
:), nekas pie tā pierod. Pie tās nemitīgās iznākšanas, un ar katru nākamo cilvēku tas jau paliek vienkāršāk un vieglāk.
:), nekas pie tā pierod. Pie tās nemitīgās iznākšanas, un ar katru nākamo cilvēku tas jau paliek vienkāršāk un vieglāk.
baltaa
| 05.07.2007. - 21:13:25
Lielākā daļa draugu ir informēti, tikai ne vecāki.Ar citiem radiem man nav nekādu attiecību - līdz ar to, ne vēlēšanās, ne vajadzības informēt. Kā jau kāds te izteicās, vispirms uzskatu par nepieciešamu nodrošināt sev patstāvīgu dzīvi, pēc tam arī informēšu vecākus.
Lielākā daļa draugu ir informēti, tikai ne vecāki.Ar citiem radiem man nav nekādu attiecību - līdz ar to, ne vēlēšanās, ne vajadzības informēt. Kā jau kāds te izteicās, vispirms uzskatu par nepieciešamu nodrošināt sev patstāvīgu dzīvi, pēc tam arī informēšu vecākus.
exs
| 06.07.2007. - 21:21:13
man gadijaas ka uzvilku bruncus apguulos uz diivaana , izdariiju savu daraamo un peeksnji aizmigu. Pa miegam jutu ka man virsuu klaaj palagu. Tas bija teevs. AAARPRAAAC!!!!
man gadijaas ka uzvilku bruncus apguulos uz diivaana , izdariiju savu daraamo un peeksnji aizmigu. Pa miegam jutu ka man virsuu klaaj palagu. Tas bija teevs. AAARPRAAAC!!!!
dorogaja
| 11.08.2007. - 21:24:57
Šodien ar mammu bija saruna. Viņa uzzināja ka mana otra pusīte ir transpersona. Pat negaidīju no viņas tādu sapratošo reakciju. Tā kā viss beidzas netik slikti ka es to visu domāju.
Šodien ar mammu bija saruna. Viņa uzzināja ka mana otra pusīte ir transpersona. Pat negaidīju no viņas tādu sapratošo reakciju. Tā kā viss beidzas netik slikti ka es to visu domāju.
willow
| 18.08.2007. - 05:13:51
Izlasīju visu un man visvairāk aizķērās, lūk, šī doma: "Nevajag aizmirst, ka arī vecākiem, radiem un draugiem "jāiznāk no skapja" - jāpierod pie domas, jāiemācās ko teikt kad citi vaicā par bērnu/draugu, jāpierod pie to grūto vārdu ņemšanas mutē. "
Mammai teikusi neesmu, jo mēs par tādām lietām nerunājam vispār. Bet, tā kā ar tēvu ir visādas sarunas, tad viņš zina. Mani vecāki ir šķīrušies, tādēļ savstarpēja informēšana nav notikusi. Lai arī tēva reakcija izpaudās tik vien kā uz augšu parautā uzacī, pieļauju iespēju, ka vēlāk mazliet par šo tēmu tika padomāts.
Un tas teikums, ko iekopēju pēdiņās man visvairāk aizķērās tādēļ, ka esmu bijusi klāt situācijā, kad kāda puiša mamma uzzina par dēla homoseksuālismu. Smaga un nepatīkama situācija. Šobrīd pēc gadiem 5 puiša māte vēl joprojām izvairās no šīs tēmas un izliekas, ka nekas tāds nav bijis. Iespējams, ka katras individuālās situācijas smagums ir saistīts gan ar vecāku pašu audzināšanu, gan saviem varbūt mazliet egoistiskajiem mērķiem un plāniem, kas lielajam vairumam vecāku piemīt attiecībā uz saviem bērniem. Par mazbērniem, utt.
Varbūt tiem, kas nespēj pieņemt vecāku neizpratni, ieteiktu iedomāties situāciju apgrieztā veidā. Ka tavs tēvs/māte tev atklāj, ka ir homoseksuāls. Būtu šoks? Nu būtu, taču. Un būtu grūti pieņemt. Vismaz man būtu. Es, piemēram, vakar uzzināju, ka mana māmiņa, kas visās savās izpausmēs ir balta un pūkaina karjeriste, ir pīpējusi zāli. Šoks, vai ziniet...
Par iznākšanu no skapja "in general" - domāju, ka katram pašam ir individuāli jāizvērtē situācija un vai tas maz nepieciešams. Vai lauku tantei, ko satiec reizi pa diviem gadiem, ir kāda vajadzība zināt, ka tu esi homoseksuāls? Tantei Mildai tak nestāstīsi, kādā pozā tev labāk tīk nodarboties ar seksu, lai ar ko tu arī to darītu - savu vai pretējo dzimumu? Varbūt es to tā īsti neizprotu, bet, manuprāt, ja tavas attiecības vai dzīvesveids skar arī citus tavas ģimenes locekļus (dzīvo kopā ar vecākiem, vai grasies/dzīvo kopā ar savu partneri), tad būtu gan jāizstāsta visu, kā ir. Kamēr tā nav - brīva izvēle, ko stāstīt, ko nestāstīt.Tā kā es agri sāku dzīvot atsevišķi, tad man nevienam nav bijis jāatskaitās. Bet... Es nemelotu un nestāstītu pekstiņus.
Kaut gan... ja nu man būtu viss jādara zināms kādam radiniekam vai draugam, kam švakāki nervi vai sirds - varbūt arī noklusētu. Kādu nobendēt gan man nebūtu patikas.
Izlasīju visu un man visvairāk aizķērās, lūk, šī doma: "Nevajag aizmirst, ka arī vecākiem, radiem un draugiem "jāiznāk no skapja" - jāpierod pie domas, jāiemācās ko teikt kad citi vaicā par bērnu/draugu, jāpierod pie to grūto vārdu ņemšanas mutē. "
Mammai teikusi neesmu, jo mēs par tādām lietām nerunājam vispār. Bet, tā kā ar tēvu ir visādas sarunas, tad viņš zina. Mani vecāki ir šķīrušies, tādēļ savstarpēja informēšana nav notikusi. Lai arī tēva reakcija izpaudās tik vien kā uz augšu parautā uzacī, pieļauju iespēju, ka vēlāk mazliet par šo tēmu tika padomāts.
Un tas teikums, ko iekopēju pēdiņās man visvairāk aizķērās tādēļ, ka esmu bijusi klāt situācijā, kad kāda puiša mamma uzzina par dēla homoseksuālismu. Smaga un nepatīkama situācija. Šobrīd pēc gadiem 5 puiša māte vēl joprojām izvairās no šīs tēmas un izliekas, ka nekas tāds nav bijis. Iespējams, ka katras individuālās situācijas smagums ir saistīts gan ar vecāku pašu audzināšanu, gan saviem varbūt mazliet egoistiskajiem mērķiem un plāniem, kas lielajam vairumam vecāku piemīt attiecībā uz saviem bērniem. Par mazbērniem, utt.
Varbūt tiem, kas nespēj pieņemt vecāku neizpratni, ieteiktu iedomāties situāciju apgrieztā veidā. Ka tavs tēvs/māte tev atklāj, ka ir homoseksuāls. Būtu šoks? Nu būtu, taču. Un būtu grūti pieņemt. Vismaz man būtu. Es, piemēram, vakar uzzināju, ka mana māmiņa, kas visās savās izpausmēs ir balta un pūkaina karjeriste, ir pīpējusi zāli. Šoks, vai ziniet...
Par iznākšanu no skapja "in general" - domāju, ka katram pašam ir individuāli jāizvērtē situācija un vai tas maz nepieciešams. Vai lauku tantei, ko satiec reizi pa diviem gadiem, ir kāda vajadzība zināt, ka tu esi homoseksuāls? Tantei Mildai tak nestāstīsi, kādā pozā tev labāk tīk nodarboties ar seksu, lai ar ko tu arī to darītu - savu vai pretējo dzimumu? Varbūt es to tā īsti neizprotu, bet, manuprāt, ja tavas attiecības vai dzīvesveids skar arī citus tavas ģimenes locekļus (dzīvo kopā ar vecākiem, vai grasies/dzīvo kopā ar savu partneri), tad būtu gan jāizstāsta visu, kā ir. Kamēr tā nav - brīva izvēle, ko stāstīt, ko nestāstīt.Tā kā es agri sāku dzīvot atsevišķi, tad man nevienam nav bijis jāatskaitās. Bet... Es nemelotu un nestāstītu pekstiņus.
Kaut gan... ja nu man būtu viss jādara zināms kādam radiniekam vai draugam, kam švakāki nervi vai sirds - varbūt arī noklusētu. Kādu nobendēt gan man nebūtu patikas.
janisl202
| 19.08.2007. - 01:14:50
Manuprāt atklātība pret saviem vecākiem un draugiem ir būtiska. Kad es savulaik nolēmu vairāk neslēpties, draugi mani atbalstīja. Ar vecākiem bija grūtāk - daudz smagu pārrunu, bet tagad arī tas ir nokārtojies. Pēdējos Jāņus svinējām ģimenes lokā, klāt bija arī mans draugs, ar kuru es jau 8 mēnešus kā dzīvoju kopā. Par atklātību orientācijas ziņā varu pateikt tikai to, ka tad, kad to beidzu slēpt es sāku dzīvot. Nevis vienkārši slēpties kaut kur, bet dzīvot savu dzīvi, nevienam netēlojot to, kas es neesmu, kas nekad neesmu bijis. Mana atklātība arī pavēra ceļu kopdzīvei ar manu draugu. Kad par manu orientāciju jau zināja gan vecāki, gan draugi, gan kolēģi - es neko vairāk nevarēju zaudēt, līdz ar to varēju ļauties attiecībām, nebaidoties, ko kurš padomās. Ir tiešām grūti veidot slepenas attiecības, no sērijas - ka tik kāds ko nepadomātu. Mūžīgi mētāties no vienas gultas otrā arī neizdosies - vecums nav parādība, ko ilgi būtu jāgaida - cilvēka mūžs ir ļoti īss - nav vērts to tērēt citiem domātam teātrim - ir jādzīvo sava dzīve, neviens nevar pateikt, kas būs pēc nāves - varbūt šī ir mūsu vienīgā dzīve, vienīgā iespēja - kādēļ to neizmantot, dzīvojot savu dzīvi, tādu, kādu vēlamies? Pareizie lēmumi nekad nav viegli - nevajag drosmi sekot pūlim, vajag lielu drosmi sekot vien saviem sapņiem. Tikai esot drosmīgs, cilvēks var sasniegt savus sapņus - atklātība ir labs pirmais solis pretī bezgalīgajām iespējām. Runā, ka nekļūdas vien tie, kas neko nedara, bet patiesībā tie kļūdās visvairāk - viņi neko neiegūst. Dzīvē ir daudz ērkšķu, bet vai to dēļ būtu jāatsakās arī no ziediem? Vai ir vērts savu dzīvi upurēt "tradīcijām", "dogmām" un citām "vērtībām", kas nevienu vēl laimīgu nav darījušas, jeb labāk meklēt savu ceļu - varbūt ne visvieglāko, bet tomēr ne tik pelēku kā vairumam pūļa.
Manuprāt atklātība pret saviem vecākiem un draugiem ir būtiska. Kad es savulaik nolēmu vairāk neslēpties, draugi mani atbalstīja. Ar vecākiem bija grūtāk - daudz smagu pārrunu, bet tagad arī tas ir nokārtojies. Pēdējos Jāņus svinējām ģimenes lokā, klāt bija arī mans draugs, ar kuru es jau 8 mēnešus kā dzīvoju kopā. Par atklātību orientācijas ziņā varu pateikt tikai to, ka tad, kad to beidzu slēpt es sāku dzīvot. Nevis vienkārši slēpties kaut kur, bet dzīvot savu dzīvi, nevienam netēlojot to, kas es neesmu, kas nekad neesmu bijis. Mana atklātība arī pavēra ceļu kopdzīvei ar manu draugu. Kad par manu orientāciju jau zināja gan vecāki, gan draugi, gan kolēģi - es neko vairāk nevarēju zaudēt, līdz ar to varēju ļauties attiecībām, nebaidoties, ko kurš padomās. Ir tiešām grūti veidot slepenas attiecības, no sērijas - ka tik kāds ko nepadomātu. Mūžīgi mētāties no vienas gultas otrā arī neizdosies - vecums nav parādība, ko ilgi būtu jāgaida - cilvēka mūžs ir ļoti īss - nav vērts to tērēt citiem domātam teātrim - ir jādzīvo sava dzīve, neviens nevar pateikt, kas būs pēc nāves - varbūt šī ir mūsu vienīgā dzīve, vienīgā iespēja - kādēļ to neizmantot, dzīvojot savu dzīvi, tādu, kādu vēlamies? Pareizie lēmumi nekad nav viegli - nevajag drosmi sekot pūlim, vajag lielu drosmi sekot vien saviem sapņiem. Tikai esot drosmīgs, cilvēks var sasniegt savus sapņus - atklātība ir labs pirmais solis pretī bezgalīgajām iespējām. Runā, ka nekļūdas vien tie, kas neko nedara, bet patiesībā tie kļūdās visvairāk - viņi neko neiegūst. Dzīvē ir daudz ērkšķu, bet vai to dēļ būtu jāatsakās arī no ziediem? Vai ir vērts savu dzīvi upurēt "tradīcijām", "dogmām" un citām "vērtībām", kas nevienu vēl laimīgu nav darījušas, jeb labāk meklēt savu ceļu - varbūt ne visvieglāko, bet tomēr ne tik pelēku kā vairumam pūļa.
12
© Gay.lv. Visas tiesības aizsargātas.
Contacts | Advertise | Terms of Service | Privacy Policy |
Contacts | Advertise | Terms of Service | Privacy Policy |
Our website uses cookies. If you continue navigating we consider that you accept their use.