ad... / 20

reiz | 27.10.2016. - 19:50:50 | Views: 6007

pieļauju, ka tēma triviāla un garlacīga. tomēr, uzstājīgi sākusi atkal zvanīties depresija. ar visādiem terapeitiem līdz šim nekad nav nostrādājis. ja nav nekādu, piemēram, miega traucējumu vai trauksmes, kādi anitdepresanti jums palīdz eventuāli īslaicīgai periodiskai lietošanai bez visādiem akumulācijas un ilgas nokāpšanas periodiem?

stelss | 28.10.2016. - 21:06:12

Ka jau īprīkš minēju, katrs pats sevi uzkruķī... Ja nemāk visu uztvert veselīgi un bez stresa, tad lai ārstējas!!! Nu it kā doma, ka tiec ārstēs jau vien ko līdz!!!

reiz | 28.10.2016. - 21:29:50

stelss, ko tu tur muldi. ja man nebus tās zīda tapetes ar zelta borģūrām, jo man ir īpaši augstas prasības pret dizainu, tad man ir jāiet uz siltummezglu kārties.

stelss | 28.10.2016. - 21:53:26

Pri čom tut tapetes??? Aaaa!!! Tu tātad gruzies, ka Tev to tapešu nava... Blje, es gribu Bugatti Veyron... Nu i čo, man ko kāpt Zaz in pirmajā bērzā test iekšā test iekšā. Priecājies par to kas Tev ir. Citiem ir tā nava..

martinicus | 28.10.2016. - 21:59:35



Te ir viens būtisks moments - cilvēkam ar diagnozi "depresija" parasti ir arī bioķīmiskas izmaiņas organismā. Un te gan zinātnieki vēl nav īsti saprašanā, kur ir cēlonis un kur sekas; runā pārsvarā par serotonīna līmeni, taču nav skaidrs, vai serotonīna līmenis ir zems tāpēc, ka cilvēks sāka sevi "uzkrutjīt", jeb ir otrādi - kaut kādu ārēju faktoru dēļ sabojājās smadzeņu ķīmija un tāpēc cilvēks nemaz nespēj sevi kontrolēt. Apzinās, ka nav iemesla vārīties, bet organisms neklausa. Smadzenes ir tāds pats orgāns, kā visi citi, tāpēc ar domāšanu vien nekas daudz var arī nemainīties. Vai nu jārij tabletes, alko, zālīte, vai jāmeklē citi veidi, kā piespiest tos ķīmiskos līmeņus normalizēties.

ht100 | 28.10.2016. - 22:25:16

Asinszāle, vai nu tējiņa vai tablete
https://en.m.wikipedia.org/ wiki/Hyperi..._perforatum
Rada pohujistisku attieksmi prel likstām bet saglabā skaidru prātu, nav blakņu, pārtrauc kad gribi.

reiz | 28.10.2016. - 22:26:27

jess!  

(piedod! tapetes bija neliela improvizācija, kurai nav nekāda sakara ar reālo pasauli)

stelss | 28.10.2016. - 22:31:36

A esa ta domāt, kāpēc esmu tāds pokujists!!! Visu bērnību dzēru asinszāles tēju... Garšīga. Nu liepziedu ar laba, aveņu... Ir dzerti visi kas pie mums aug! Mutere lasīja un lika, lai veselīgāks augtu. Nekādu kapeju, ne mello vai zaļo tēju!

alvils | 28.10.2016. - 22:36:24

Depresija esot daudzveidīga, trauksme ir viens izpausmes veids, bet pilnīga izsmeltība ir cits. Slinkošanas gadījumā cilvēks labprāt tomēr kaut ko dara - lasa grāmatas vai žurnālus, skatās TV, klausās mūziku, socializējas vai vienkārši troļļo savu īgnumu netā. Izsmeltības sajūtas brīdī var gulēt, skatīties griestos un brīnīties, kā pēc pāris stundām vai nākamā dienā vispār kaut ko spēsi izdarīt. Pilnīgs besis. Ir nācies kaut ko tamlīdzīgu piedzīvot, bet manā gadījumā tas ir bijis tikai pāris stundas (nākamā rītā OK) un arī tad nezinu, vai tā bija kāda epizode vai vai vienkārši nogurums. Bet labi saprotu cilvēkus, kas tādā brīdī var izlemt tam visam darīt galu. Un šīs nu ir vistīrākās ķīmijas lietas.

Redz kā, katram ir kaut kas savs. Man tīri labi patīk pastaigu (jūra, mežs, Sigulda, Salaspils, garāki braucieni ar sab. transportu, kad kāds cits ved, Ķengaraga promenāde, utt.) laikā pārdomāt arī savas darba lietas un citus plānus un atrast kaut kādu samierināšanos un jēgu visā notiekošajā. Ja izdodas vēl atrast jaunas idejas, tad ir pavisam labi. Un kad tas viss ir noticis, tad arī ir miers un brīvdienas var sākties pa īstam.

Tāpat nedomāju, ka mūzika un māksla vispār būtu paredzēta, lai atslēgtos no apziņas. Var atslēgties no domām par darbu vai sadzīvi, taču to vietā nāk citas domas. Mākslu rada un izpilda cilvēki, katram ir sava dzīves pieredze, izjūta un idejas un ir interesanti to visu iepazīt; izdzīvot to, ko pašam nav nācies piedzīvot vai vienkārši pamanīt.

Un, ja darba lietas sāk spiest, tad ir vērts atkāpties atpakaļ un paraudzīties uz lietām plašāk. Tā pati grāmatvedība var būt ļoti interesanta, kaut vai nemateriālo aktīvu novērtēšana? Jau vairākus gadu desmitus pamazām top grāmatvedības ontoloģijas un tās varētu dot iespēju automatizēt gan pašu programmizstrādi, gan grāmatvedības un atskaišu procesus. Arī plānošana, ja paskatās, ko ir darījuši citi, ir zinātne pati par sevi. Tāda paskatīšanās plašumā ļauj augt pat tad, ja sanāk būt iestigušam uz kādu laiku.

Un nobeigumā - šis ir ļoti interesants laiks, tik daudz ka jauns notiek. Kā Ben Goertzel raksta vienā no savām grāmatām par Aritificial General Intelligence (AGI): "we have taken matter into our own hands, and worked to create a design and a codebase that we believe capable of leading to human-level AGI and beyond. We feel tremendously fortunate to live in times when this sort of pursuit can be discussed in a serious scientific way". Un līdzīga attīstība notiek molekulārā ģenētikā un personalizētā medicīnā (milzīgas cerības, ka tas beidzot izbeigs cilvēku ciešanas un novērsīs arī depresijas), aging science, aģentu zinātnē, utt.

Alkohols un apreibinošanas vielas gan ir pēdējā nejēdzība. Man liekas, ka kaut ko tādu lieto tikai tie, kuriem nav seksa un tad viņi tā piepilda dzīvi. Glāze vai puspudele vīna ir OK, bet viss pārējais ir pāridarījums sev pašam. Man tas nav vajadzīgs.

reiz | 28.10.2016. - 22:45:20

pieļauju, ka tas ir dažādi, bet tiecos domāt, ka drīzāk sākas ar gļuku bioķīmijā, jo, ja visu to naudiņu, kas gadu gaitā paterēta neuzkruķīšanās terapijās, atdotu Stelsam, iespējams, sanāktu bugatti pirmajai iemaksai. a rezultāta ta nav

ht100! paldies! būs jāpamēģina.

martinicus | 28.10.2016. - 23:32:03




Protams, tas nebija mērķis, kāpēc radīja mākslu, taču tai pat laikā to var izmantot. Tur gan viss atkarīgs, kā to uztver - vai analizē un apbrīno ("uhh, kas par interesantu akordu secību vai improvizāciju"), vai arī ļaujas emocionālajai uztverei. Otrajā gadījumā tiešām domas (vismaz tajā līmenī, kas domā verbāli) pazūd, ja ne ilgi, tad vismaz uz pāris sekundēm. Tas principā ir meditācijas pamatā - apturēt iekšējo dialogu.

Es līdz tam nonācu individuālā ceļā. Varu pastāstīt, ja kādam interesē "psiholietas". Pārējie labāk lai nelasa   

Cik vien sevi atceros, man vienmēr ir bijuši spilgti sapņi un no rīta tos labi atceros. Bērnībā bieži bija murgi un arī apzinātas miega paralīzes (miega paralīze ir normāla parādība, lai naktī nesāktu sapņu kustības atkārtot realitātē; izņēmums ir acis un kritiskie orgāni. Bet apzinātas miega paralīzes gan nav īsti normālas, jo cilvēkam paralīzes stāvoklī būtu jāredz dziļš sapnis, nevis jāpieredz pats paralīzes fakts). 

Tātad, šie murgi un paralīzes kaut kādā veidā man attīstīja spēju sapņa laikā negaidīti apzināties, ka es sapņoju, un tad ņemt kontroli savās rokās. Kad šo stāstīju apkārtējiem, viņi domāja, ka esmu jucis, jo neviens neko nezināja par apzinātajiem sapņiem. Tikai daudz vēlāk tiku pie interneta un uzzināju par Stephen LaBerge pētījumiem un secināju, ka "lucid dreaming" ir mazliet eksotiska, taču normāla, pierādīta un pētīta parādība. Tiesa, mistiķi to ir savijuši ar OBE (out-of-body experience), bet tas jau ir cits stāsts un man nekas tāds nav gadījies.

Tālāk es izmantoju apzinātos sapņus visādiem interesantiem trikiem, sarunām ar "zemapziņu" utml. Pateicoties tam, bērnības murgi pamazām atkāpās, neskatoties uz to ka dzīve kopumā palika sarežģītāka.

Tad aizdomājos - kāpēc apzinātie sapņi šķiet tik spilgti, interesanti, piepildīti ar "kaut kādu neskaidru, bet būtisku jēgu", bet dzīve sāk palikt ar gadiem arvien neinteresantāka, pliekanāka. Priekš sevis secināju, ka tas ir tāpēc, ka apzinātā sapņa laikā esmu kā tūrists, kurš ļoti koncentrēti vēro notiekošo, taču pūlas izslēgt savas domas, tāpēc, ka ja apzināta sapņa laikā sāc domāt un analizēt, tad ļoti ātri pamodīsies. 

Neko daudz nezinot par meditāciju, sāku eksperimentēt - ejot uz darbu, pāris sekundes atslēdzu iekšējo dialogu un zināšanas par pasauli. Protams, ne burtiski, bet tas ir tuvākais, kā es to varu izskaidrot. Attiecos pret pasauli man apkārt kā pret apzināto sapni - koncentrēti vērot, bet neanalizēt, nedomāt. Uztvert to tā, it kā es būtu "no citas planētas" vai kā bērns, kuram viss ir jauns, pirmo reizi. 

Laikam man ir ļoti sakairināta fantāzija, taču triks izdevās. Efekts bija jūtams, pasaule ieguva kaut kādu "jaunu jēgu", krāsas, simbolismu. 
Nez, varbūt sāk vilkt uz mistiku vai šizo, jo saka, ka tie jaucot sapņus ar realitāti   Taču es to darīju "uz otru pusi" - ienesu sapņa krāsas un spilgtumu ikdienas realitātē.

Pirmās reizes ilgi šādu sakāpinātu stāvokli izturēt nevarēja, un gala beigās prāts atkal sāka "verbālo dialogu", taču kaut kur zemapziņas fonā bija jūtamas izmaiņas - bija ļoti labs noskaņojums, gribējās gandrīz vai skriet klāt katram cilvēkam un teikt "klau, tu esi foršs, tikai tu pats to nez kāpēc esi aizmirsis, kaut gan reiz zināji un tam ticēji".

Tagad ar nelielu piepūli es varu to "laimīgo apziņas stāvokli" ieslēgt gandrīz vai jebkurā laikā, tomēr mūzika palīdz to izdarīt vieglāk (konkrēti - kaut kas no Vangelis, Deep Forest, Thomas Bergersen). Ja kādu mēnesi neesmu klausījies šāda veida mūziku, tad apzinātie sapņi vairs negadās.

Taču pēdējā laikā tomēr to visu speciāli neaiztieku, jo svētki nedrīkst būt pārāk bieži. Reizēm pietiek tikai ar sajūtu, ka man kaut kur "smadzenēs" ir tas slēdzis, un tad, kā teica alvils, nevajag nekādus papildus stimulatorus. Blakusparādība - mani sāk vilkt uz metafizisku pasaules uztveri, bet principā, ja rezultāts ir lietderīgs, tad kāpēc gan ne. 

stelss | 28.10.2016. - 23:37:07

Eu, možs jūs esat Džeks Londons? Šis ar biezus rakstus rakstīja!!!

martinicus | 28.10.2016. - 23:57:13

  Līdz Londonam man tālu, bet ja saliktu kopā visu, ko dzīves laikā esmu sarakstījis, ieskaitot programmēšanu, tad savāktos diezgan daudz. Esmu vientuļnieks un mani maz interesē tēmas, par kurām cepas tuvākie apkārtējie (pārsvarā jau politika), tāpēc arī izmantoju izdevību izlādēties rakstot par to, ko esmu izmēģinājis uz sevis. Ja nu kādam kaut kas no tā lēruma noder.

anilah | 29.10.2016. - 00:11:09

Man pašai reiz bija klīniskā depresija. Tagad jau gadiem skaitās distīmija. Šķiet, ka ir hroniska. Gadiem ejot, jau izejot no mājas,  automātiski uzliekas pozitīvā maska, nav pat jāpiedomā. Ir brīži, kad ir ļoti slikti, bet es speciāli smaidu tajos brīžos un vēl cenšos citam palīdzēt.  Uz jautājumiem ’’kā iet?’’, vienmēr atbildu, ka labi. Kad jūtu, ka kaut kas nervozē, cenšos ākstīties un laist muļķi. Vienīgais, kāpēc tā daru - lai iedvesmotu citus, ka, redz, tai tur dzīvē ir pilnīgs ķīselis, bet viņa smaida un turpina iet. Pēc laika pamanu, ka kaut kā, nezin kā tas palīdz arī man pašai. Piemēram, tagad pilnīgi veseli un stabili cilvēki manā dzīvē knapi savalda nervus, kamēr es mierīgi stūrēju visam pāri. Bet es nezinu, vai ir nozīme tam, ko citi stāsta no savas pieredzes, līdz kaut kādām atklāsmēm jānonāk pašam, un tikai tad parādās īsta jēga viņām. Es zinu, ka atkal būs posmi, kad būs slikti, kad liksies, ka nav pa spēkam pašai sevi saturēt rāmjos... bet man nav kauns par to, ja kādam tas liekas smieklīgi vai muļķīgi - man ir vienalga, nav mans pienākums izglītot kā atšķiras slinkums, slikts noskaņojums no depresijas. Man ir ļoti mīloši draugi un ģimene, man patīk sava kompānija, speciāli nevienu pie sevis nevelku. Bet malacis, ka runā un meklē risinājumus, nevis purkšķi pie kefīra glāzes! Atceries, ka Tu esi stiprs un ka aiz ’’nevaru’’ ir vēl! :-))))

reiz | 29.10.2016. - 00:18:33

hmm. interesanti. man vienmēr šķiet, ka apzinātā sapņa kaifs ir ka es to vadu. bet te sanāk kaut kā savādāk

martinicus | 29.10.2016. - 00:42:01

Jā, ar laiku man kļuva garlaicīgi, ka apzinātie sapņi paliek par kaut kādu "leļļu māju", tāpēc sāku eksperimentēt. Piemēram, sapnī apziņas brīdī uzdodu jautājumu par kaut kādu savu iekšējo sāpi vai problēmu un tad laižu kontroli vaļā, ļauju atgriezties nekontrolētā sapnī. Rezultāts ir interesants, reizēm noved pie kaut kādiem "aha" momentiem. Vispār ja pamatīgāk iedziļinās sapņa apziņas stāvokļos, tad var piefiksēt tādus brīnumus, ka maz neliekas - viltotas atmiņas, laika attīšana atpakaļ, paralēlas sapņa plūsmas (kad it kā skaties divus sapņus vienlaikus no vairāku personāžu viedokļa) u.c. trakumi.

Piekrītu anilab - visam ir jēga tikai, ja izlaiž caur savu pieredzi. Informācija bez pieredzes ir tikai kaila informācija, bet caur pieredzi iegūstam sev individuālas praksē pielietojamas zināšanas. Un pašironija arī man palīdz - par sevi drīkst smieties un tas nesāp, tāpēc reizēm labāk ir paspēt pasmieties pašam par sevi, pirms pasmejas citi.

reiz | 29.10.2016. - 09:04:39

jā. šis nebija ienācis prātā. eleganti. ehh. žēl, ka es reti atceros nosapņoto.

cyt | 29.10.2016. - 19:46:34

Nu un tu tiec galā vai ēd tās šaibas?

martinicus | 29.10.2016. - 20:39:37

@cyt - kam jautā?  Es neesmu lietojis ne ad, ne trankvilizatorus, un arī alkoholu nē (tikai uz svētkiem simboliski pāris glāzītes). Bet man nav depresija, man ir kaut kas, ko oficiāli varētu saukt "Trauksmaina, izvairīga personība", kaut gan neesmu bijis pie ārsta, kurš apstiprinātu diagnozi, jo pagaidām kaut kā pats tieku galā.

Par sapņu atcerēšanos - es parasti aizmirstu sapņus tad, ja pēc pamošanās uzreiz lecu laukā no gultas un sāku dienu. Lai saglabātu sapņa atmiņas, ieteicams kādu brīdi pēc pamošanās palikt tādā kā viegli "miglainā stāvoklī" un mēģināt savākt kopā visu, kas bija redzēts. Un, protams, palīdz arī "standarta" lucid dreaming paņēmieni - tā sauktais reality check - ik pa laikam uzdot sev jautājumu: "kā es zinu, ka šobrīd neesmu aizmidzis un nesapņoju?".

reiz | 29.10.2016. - 21:28:56

cyt, savukārt es esmu lietojis visu augstāk minēto un ne tikai. ja tikt galā definējams kā pilnīga un absolúta problēmas neeksistence, tad ne ar, ne bez šaibām nē un vēlreiz nē jau gadiem.

martinicus - principā varētu teikt ’antisociāla un bezatbildīga parādība’, pret kuru mūsdienu medicīna ir bezspēcīga jo nejēdz aizvilkties līdz dakterim

jā. es dažreiz no rīta pat pierakstu, bet nojaušu, ka procenti 90 no interesantā aiziet nebūtībā

martinicus | 30.10.2016. - 00:15:33

Reizēm stulbi sanāk, kad pamostos nakts vidū un domāju - o, šis bija interesants sapnis, jāatceras no rīta. Pēc tam aizmiegu, redzu citus sapņus un no rīta atceros tikai, ka ir jāatceras tas pirmais sapnis, bet vairs nevar atcerēties    Bet vispār man arī ir daudz kas labākais pierakstīts. Reizēm pat šis tas velk uz kaut kādu misticismu, gadās sapņi, kas tajā pat dienā dažos momentos ļoti precīzi sakrīt ar notikumiem, un tas mazliet nošokē un uz kādu laiku attur no tālākas "sapņu pētīšanas". 

Par to iešanu pie dakteriem - tā jau ir, ka slinkums, it īpaši psiho lietās. Pie tam, ja situācija nav akūta vai arī ja cilvēks ir pieradis pie tāda hroniska "pusslima" stāvokļa, jo ir tāds bijis, cik vien sevi atceras, tad turpina tīri normāli (savā uztverē) dzīvot savā mazajā komforta zonā.