jaspazija
|
13.02.2015. - 00:22:21
pieļauju, ka tūlīt dabūšu daudz visādus pārmetumus, bet
Mēs bieži vien pārvērtējam savu svarīgumu citu cilvēku dzīvē. Un tas ka esam skapī mums liek domāt, ka citiem šausmīgi interesē ar ko mēs gulam, kur guļam, cik guļam. Bet īstenībā tiek uzdoti kaut kādi steretipiskie jautājumi un atbilde īsti nemaz netiek uzklausīta (bet ja sēdi skapī, tad liekas, ka visiem šausmīgi interesē).
Jā, es pati neesmu diez ko labāka. sēdēju skapī cik nu varēju. Baidījos, trīcēju pie katra jautājuma.
ar mammu man bija paveicies un viņai es izstāstīju jau agrīnos padsmit. un viņa arī bija mans lielais balsts, ar kuru varēju runāt, stāstīt par savām sirdssāpēm, bet vislielākā sirdssāpe bija, ka sencīts bieži vien izteica ļoti homofobiskas piezīmes (protams viņš neko nezināja par mani, nu vismaz man tā šķita). Ja TV kaut ko stāstija par gejiem tad bija līdzīgi izteikumi kā Priedes kundzei par salūta šaušanu. Nu lūk, manas bailes auga aizvien augumā. Sev nosolījos, ka tētim neko neteikšu. Viņš ir gados, negribu sačakarēt attiecības un viņa veselību. Tātad ja paps nezin, tad arī nevienam citam nedrīkstu teikt. Darbā sēdēju uztraucos kad kaut ko teica kādam kolēģim - nu Tu kā ’’peģiks’’ uzreiz bija baile, ka tik nesāk uz mani skatīties un par mani teikt. Tā laikam būtu nodzīvojusi, ja savā 27 jubilejā nesaņemtu zvanu no mammas ar tekstu:
Apsveicu Tevi dzimšanas dienā. Zini, mēs pagājušajā vakarā ar Tavu tēti daudz par Tevi runājām. Arī par Tavu orientāciju (šeit man aizsitās elpa) . Un zini, mēs ļoti stipri sastrīdējāmies ( te es jau gandrīz paģību). Sastrīdējāmies par to kurš ilgāku laiku zinot to, ka es esmu lezbiete
.
Tā nu brīpratīgi piespiedu kārtā - ģimenē es biju iznākusi no ’’skapja’’. Pēc tam izrādijās, ka visi izteicieni no tēta puses ko viņš bija raidījis geju virzienā, vai ’’peģiku’’ pēc viņa domām nebija nekas aizskaroš un viņš nesaprot par ko es baidijos. Es to biju uztvērusi saasināti.
Diezgan ātri pēc tam atklājos arī darbā un neviens, neviens man neko nav pārmetis. Drīzāk es praktiski nemaz vairāk nedzirdu nekādus homofobiskus izteicienus darba vietā. Un man regulāri koleģi apjautājas ko mēs ar draudzeni esam sadarījušas brivdienās.
Ok, jā, es esmu laimes lutekle. Bet itin bieži domāju. Vai tiešām man vajadzēja savas dzīves 27 gadus melot sev un citiem?