ram4ix
|
02.08.2012. - 23:44:35
Jā, skatos ka tēma tiešām daudziem saistoša. Skanēs nedaudz egoistiski, bet man kaut kā prieks redzēt, ka arī citiem ir tādas problēmas, ne tikai tāpēc, ka grāvī guļot vienmēr patīkami zināt ka tev blakus guļ vēl kāds, bet arī tāpēc, patīkami redzēt, ka mūsdienās ir vēl cilvēkiem saglabājušās šīs pamata emocijas, pieķeršanās, mīlestība, ilgas un jā arī sāpes...
Par sevis pieķeršanu domājot par viņu, vai tiešām ir vajadzība sevi rāt? Kā tad savādāk tu domā tikt viņai vai viņam pāri, ja tu neizdomāsi līdz galam visu par viņu. Nekas tev neatņems to kas jums ir bijis, tam arī vienmēr būs sava nozīme un tas ka tu pie tā atgriezies, tikai parāda to, ka šī nozīme nav zudusi. Teiksim, es ar brīžiem iedomājos par savu bijušo, bet ja kādreiz es to darīju ar sāpēm sirdī, tad tagad vairāk ar domām par to ko viņš man sniedza, kādas sajūtas un par to, ka viņu satiku tieši tad, kad man viņu visvairāk vajadzēja, tik jāatzīst, ka ikdienas rutīna nedod īpaši daudz laika par to visu tā kārtīgi padomāt, jo parsti šie mirkļi uznāk tieši tad, kad nevajadzētu, bet tad kad tieši varētu pakavēties atmiņās, tad uz to nekādīgi nevelk.
Ko ar to visu gribēju pateikt :D nevajag sevi šaustīt par to, ka tika pasperts solis atpakaļ, jo šis viens solis atpakaļ, vēlāk var sniegt divus vai vairākus soļus uz priekšu, bieži vien vislabākais veids kā no savas sistēmas izvadīt sāpes, ir nevis atkārto sev ka esi stiprs un tiksi tam pāri, bet tieši izraudāt sāpi tik tālu, kamēr vairs nav par ko raudāt un tad arī būs vairāk spēka nostāties uz kājām.