grifs
|
02.07.2010. - 16:55:47
Nu šādi mēs jau varam aizrunāties līdz tam, kāda tad ir mīlestības definīcija? Visdrīzāk, ka uz šo jautājumu neatbildēs neviens. Taču vienlīdzību attiecībās var izmērīt diezgan droši - tas ir tad, kad partneri nejūtas viens otra izmantoti. Lai gan var piekrist, ka sava būtībā mēs viens otru izmantojam arī ne tikai attiecībās, bet arī draudzībā, darbā, un garāmgājējus uz ielas utt... Pie tam tā nav runa par to, gribu vai negribu būt izmantot, bet ja cilvēks to sāk sajust, tad kaut kas nav kartībā. Piemēram, ja sievai ir vīrs alkoholiķis, kurš nodzer visu naudu, bet viņas arguments ir - "bet viņš taču mani tomēŗ mīl", tur vienalga kaut kas nav kartība un vai nu tas vīrs to sievieti novedīs kapā, vai arī tās attiecības agrāk vai vēlāk izjuks, jo var uzticēties tam, ka kaut kur dziļi sirdī tas cilvēks tevi mīl, bet ja pats jūties nožēlojami, tad nekas labs nesanāks un jā vārda teikšana vai neteikšana tur nelīdzēs. Vienkārši tādas attiecības ir neauglīgas.
Bet es kā reize palasījos ko tad tauta raksta par laulības vēsturi (iegūglējot vārdu Marriage). Nu tā jau arī ir kā es saku - laulības institūcija ir radīta tīri finansiālu un tiesisku apsvērumu dēļ. šķiet, ka pirmatnējā sabiedrībā tas vairāk varbūt bija tiesisks apstāklis, lai attiecīgais vīrietis varētu būt likumīgs tēvs sievietes dzemdētajiem bērniem, kuri pēc tam turpina saimniekot tēva saimniecībā.
Pēcāk, kad jau parādījās nauda un atsevišķi cilvēki iemācījās to krāt un pelnīt, laulība bija kā līgums ar kuru bija iespējams pieturēt bagātību attiecīgajā ģimenē vai pavairot savu bagātību vēl vairāk, sapludinot ģimenes kopā, kur laulātie viens otru dažkārt nemaz nepazina. Savukārt nauda tajā laikā nozīmēja varu. Protams, ka dažādās kultūrās ir arī mazliet dažādas uztveres, bet nu pamatprincipi jau paliek tie paši.
Un šajā visā laulība mīlestības dēļ ir diezgan jauns "izgudrojums". Tajā pat laikā mainījusies ir arī dzimumu savstarpējā uztvere sajaucoties patriarhātam ar matriarhātu no dažādām kultūrām un veidojot vienlīdzīgu partneru tiesību uztveri, kam attiecīgi seko arī gan savstarpējo tiesību un atbildības definēšana, gan pašas savienības pasargāšana no ārējiem faktoriem, piemēram, tām pašam ģimenēm. Savukārt vienlīdzībai seko viendzimuma pāru tiesību atzīšana.
Ko mēs varam secināt no tā visa? To ka laulībai, var teikt, visos laikos nav bijis nekāds sakars ar cilvēku savstarpējām attiecībām, bet tas ir bijis tikai kā ierocis kādu interešu nodrošināšanai vai vairogs kāda tiesību aizstāvībai. Un tagad, piemēram, laulība ir ierocis, ar ko baznīca cīnās pret homoseksuāļu tiesībām, labi apzinoties, ka tās esamība vai neesamība, nedz ietekmē bērnu dzimšanu, ne arī homoseksuāļu attiecību esamību vai neesamību. Tikai un vienīgi veids kā mums iespītēt, jo savos aizspriedumos viņiem mūs nesaprast.