~·√ Ciʈāʈu lādīʈe √·~ / 140
snt | 05.01.2009. - 00:23:49 | Views: 24465
Citāti, atziņas, aforismi, domugraudi, spārnoti teicieni...
Viss skaistais, jaukais, patīkamais...
Izcilu domātāju, oratoru, mākslinieku ... un Tevis pašas/paša...
No grāmatām, dziesmām, filmām...
Jebkurā valodā, jebkurā formātā [citātus svešvalodā ieteicams ievietot oriģinālrakstībā, iespēju robežās izskaidrojot sentenci].
Publicējot citātu, ieteicams norādīt citāta autoru, dziesmas, dzejoļa, filmas nosaukumu.
Sirds krātuvīte :)
Replies (200)
enough
| 17.08.2009. - 23:25:32
Es iepirkos netālu no tirgus, kad pamanīju, ka kāds pārdevējs sarunājas ar mazu zēnu, kuram nebija vairāk par 5 vai 6 gadiem.
Pārdevējs teica, “Piedod, bet tev nav pietiekoši daudz naudas, lai nopirktu šo lelli.” Pēkšņi mazais zēns paskatījās uz mani un jautāja,”Onkulīt, vai jūs esat pārliecināts, ka man nav pietiekoši daudz naudas?”
Es pārskaitīju viņa sīknaudu un atbildēju,” Tev nav pietiekoši daudz naudas, lai nopirktu šo lelli.” Mazais zēns joprojām turēja savā rociņā sažmiegtu lelli. Tad es pajautāju viņam, kam viņš vēlas šo lelli dāvināt.
“Šī lelle ļoti patika manai māsai un es vēlējos to viņai uzdāvināt dzimšanas dienā. Man lelle ir jāiedod mammai, lai tā to varētu nodot manai māsai.” Zēna acis bija ļoti skumjas, kad viņš to stāstīja. ” Mana māsa tagad ir aizgājusi pie Dieva. Tētis teica, ka mammīte arī drīz satiksies ar Dievu, tā nu es iedomājos, ka viņa varētu paņemt līdz šo lelli un atdot manai māsai.”
Mana sirds pēkšņi apstājās. Mazais zēns paskatījās uz mani un teica,” Es tētim teicu, lai viņš neļauj mammītei vēl iet, kamēr es neesmu atgriezies no veikala.” Tad viņš man parādīja jauku fotogrāfiju, kurā viņš smējās un teica, ” Es gribu, lai mammīte paņem līdz arī manu fotogrāfiju, lai māsiņa mani neaizmirstu. Es ļoti mīlu savu mammu un negribu, lai viņa iet projām, bet tētis teica, ka viņai ir jāiet pie manas mazās māsiņas.” Viņš paskatījās atkal uz lelli ar skumjām acīm.
Es ātri sameklēju savu maku un ierosināju, “Varbūt mums vajadzētu vēlreiz pārbaudīt, vai Tev tomēr nav pietiekoši naudas!” “Labi,” viņš atbildēja,”es ceru, ka man ir pietiekoši daudz.” Es pieliku no savas naudas, viņam to neredzot, un mēs kopīgi to saskaitījām. Nauda pietika, lai nopirktu lelli un pat nedaudz palika pāri.
Mazais zēns iesaucās,”Paldies Dievs, ka iedevi man pietiekoši daudz naudiņu!” Tad viņš palūkojās uz mani un piebilda,”vakar, pirms došanās gulēt, es lūdzu, lai Dievs pārliecinās, ka man ir pietiekoši daudz naudas, lai nopirktu šo lelli un mammīte to varētu atdot māsiņai. Un Viņš mani dzirdēja! Es arī vēlējos, lai varētu nopirkt mammai baltu rozi, bet neuzdrošinājos Dievam lūgt tik daudz. Bet Viņš mani dzirdēja un iedeva tik daudz, lai es varētu nopirkt gan lelli, gan baltu rozi mammītei. Mana mamma dievina baltas rozes!”
Es todien beidzu savu iepirkšanos ar pavisam citādām sajūtām, nekā sāku. Es nespēju nedomāt par šo mazo zēnu. Tad es atcerējos par kādu avīžu virsrakstu, kuru biju lasījis pirms 2 dienām. Tajā bija teikts, ka kāds piedzēries šoferis uzbraucis jaunai sievietei un viņas meitiņai. Meitenīte mira notikuma vietā, bet jaunā sieviete atrodas kritiskā stāvoklī. Ģimenei bija jāizvēlas, kad atvienot dzīvību uzturošo sistēmu, jo sievietei nebija cerību atgūties no komas. Vai tā bija mazā zēna ģimene?
Divas dienas pēc notikuma ar mazo zēnu, es izlasīju avīzē par to, ka jaunā sieviete ir mirusi. Es nespēju sevi apvaldīt, tāpēc es nopirku pušķi ar baltām rozēm un devos uz kapliču, kur sievietes ķermenis bija novietots, lai cilvēki varētu no viņas atvadīties. Tur viņa bija, savā zārkā, turot rokās skaistu, baltu rozi un smejoša zēna fotogrāfiju un uz krūtīm viņai gulēja lelle. Es pametu kapliču ar asaru pilnām acīm, zinot, ka mana dzīve ir izmainīta uz visiem laikiem.
Tā mīlestība, ko mazais zēns juta pret savu mammu un mazo māsiņu, vēl līdz šai dienai nav aptverama. Un kāds piedzēries šoferis viņam to atņēma.
Stāsts pārdomām.
Autors nezinams
Es iepirkos netālu no tirgus, kad pamanīju, ka kāds pārdevējs sarunājas ar mazu zēnu, kuram nebija vairāk par 5 vai 6 gadiem.
Pārdevējs teica, “Piedod, bet tev nav pietiekoši daudz naudas, lai nopirktu šo lelli.” Pēkšņi mazais zēns paskatījās uz mani un jautāja,”Onkulīt, vai jūs esat pārliecināts, ka man nav pietiekoši daudz naudas?”
Es pārskaitīju viņa sīknaudu un atbildēju,” Tev nav pietiekoši daudz naudas, lai nopirktu šo lelli.” Mazais zēns joprojām turēja savā rociņā sažmiegtu lelli. Tad es pajautāju viņam, kam viņš vēlas šo lelli dāvināt.
“Šī lelle ļoti patika manai māsai un es vēlējos to viņai uzdāvināt dzimšanas dienā. Man lelle ir jāiedod mammai, lai tā to varētu nodot manai māsai.” Zēna acis bija ļoti skumjas, kad viņš to stāstīja. ” Mana māsa tagad ir aizgājusi pie Dieva. Tētis teica, ka mammīte arī drīz satiksies ar Dievu, tā nu es iedomājos, ka viņa varētu paņemt līdz šo lelli un atdot manai māsai.”
Mana sirds pēkšņi apstājās. Mazais zēns paskatījās uz mani un teica,” Es tētim teicu, lai viņš neļauj mammītei vēl iet, kamēr es neesmu atgriezies no veikala.” Tad viņš man parādīja jauku fotogrāfiju, kurā viņš smējās un teica, ” Es gribu, lai mammīte paņem līdz arī manu fotogrāfiju, lai māsiņa mani neaizmirstu. Es ļoti mīlu savu mammu un negribu, lai viņa iet projām, bet tētis teica, ka viņai ir jāiet pie manas mazās māsiņas.” Viņš paskatījās atkal uz lelli ar skumjām acīm.
Es ātri sameklēju savu maku un ierosināju, “Varbūt mums vajadzētu vēlreiz pārbaudīt, vai Tev tomēr nav pietiekoši naudas!” “Labi,” viņš atbildēja,”es ceru, ka man ir pietiekoši daudz.” Es pieliku no savas naudas, viņam to neredzot, un mēs kopīgi to saskaitījām. Nauda pietika, lai nopirktu lelli un pat nedaudz palika pāri.
Mazais zēns iesaucās,”Paldies Dievs, ka iedevi man pietiekoši daudz naudiņu!” Tad viņš palūkojās uz mani un piebilda,”vakar, pirms došanās gulēt, es lūdzu, lai Dievs pārliecinās, ka man ir pietiekoši daudz naudas, lai nopirktu šo lelli un mammīte to varētu atdot māsiņai. Un Viņš mani dzirdēja! Es arī vēlējos, lai varētu nopirkt mammai baltu rozi, bet neuzdrošinājos Dievam lūgt tik daudz. Bet Viņš mani dzirdēja un iedeva tik daudz, lai es varētu nopirkt gan lelli, gan baltu rozi mammītei. Mana mamma dievina baltas rozes!”
Es todien beidzu savu iepirkšanos ar pavisam citādām sajūtām, nekā sāku. Es nespēju nedomāt par šo mazo zēnu. Tad es atcerējos par kādu avīžu virsrakstu, kuru biju lasījis pirms 2 dienām. Tajā bija teikts, ka kāds piedzēries šoferis uzbraucis jaunai sievietei un viņas meitiņai. Meitenīte mira notikuma vietā, bet jaunā sieviete atrodas kritiskā stāvoklī. Ģimenei bija jāizvēlas, kad atvienot dzīvību uzturošo sistēmu, jo sievietei nebija cerību atgūties no komas. Vai tā bija mazā zēna ģimene?
Divas dienas pēc notikuma ar mazo zēnu, es izlasīju avīzē par to, ka jaunā sieviete ir mirusi. Es nespēju sevi apvaldīt, tāpēc es nopirku pušķi ar baltām rozēm un devos uz kapliču, kur sievietes ķermenis bija novietots, lai cilvēki varētu no viņas atvadīties. Tur viņa bija, savā zārkā, turot rokās skaistu, baltu rozi un smejoša zēna fotogrāfiju un uz krūtīm viņai gulēja lelle. Es pametu kapliču ar asaru pilnām acīm, zinot, ka mana dzīve ir izmainīta uz visiem laikiem.
Tā mīlestība, ko mazais zēns juta pret savu mammu un mazo māsiņu, vēl līdz šai dienai nav aptverama. Un kāds piedzēries šoferis viņam to atņēma.
Stāsts pārdomām.
Autors nezinams
stromata
| 20.08.2009. - 23:23:29
Every time I paint a portrait I lose a friend
/ * John Singer Sargent */
visādi var saprast
Every time I paint a portrait I lose a friend
/ * John Singer Sargent */
visādi var saprast
enough
| 31.08.2009. - 23:19:47
Droši vien ikvienam cilvēkam dzīvē pienāk brīdis, kad viņš ar rezignētām šausmām atskārš, ka visu, ko būtu gribējies, viņš šā vai tā nekad nepaspēs. Vēl jo vairāk - tu saproti, ka tik daudzas iespējas - patiesībā visas labākās iespējas - ir vai nu palaistas garām, vai palikušas tā arī pa īstam nenovērtētas. Draugi gadu gaitā ir kļuvuši arvien svešāki un svešāki, līdz beidzot pazuduši no tavas dzīves pavisam. Daudziem cilvēkiem, kam būtu vajadzējis pateikt, ka viņus mīli vai ka viņi tev ir svarīgi, tu to neesi pateicis un vairs nekad nepateiksi. Savukārt vairākums to, ko ik dienas satiec no jauna, tev nebūt vairs neliekas nedz svarīgi, nedz mīlami. Tev viņiem tāpat nav nekā ko teikt. Un tad vēl tie, kurus tu labprāt būtu uzskatījis par saviem draugiem, iemantojis viņu draudzību, bet kaut kādu iemeslu dēļ tas nav izdevies. Vai nu viņu vai, visticmāk, tevis paša neizlēmības, nedrošības un neuzņēmības dēļ. Reizēm tu kādu no viņiem satiec, jūs pat esat pazīstami. Un tu nodomā - redz, viņš varēja būt mans draugs. Bet nav. Un iekšā kaut kas sažņaudzas, sačokurojas.
/Pauls Bankovskis "Ofšors"/
Droši vien ikvienam cilvēkam dzīvē pienāk brīdis, kad viņš ar rezignētām šausmām atskārš, ka visu, ko būtu gribējies, viņš šā vai tā nekad nepaspēs. Vēl jo vairāk - tu saproti, ka tik daudzas iespējas - patiesībā visas labākās iespējas - ir vai nu palaistas garām, vai palikušas tā arī pa īstam nenovērtētas. Draugi gadu gaitā ir kļuvuši arvien svešāki un svešāki, līdz beidzot pazuduši no tavas dzīves pavisam. Daudziem cilvēkiem, kam būtu vajadzējis pateikt, ka viņus mīli vai ka viņi tev ir svarīgi, tu to neesi pateicis un vairs nekad nepateiksi. Savukārt vairākums to, ko ik dienas satiec no jauna, tev nebūt vairs neliekas nedz svarīgi, nedz mīlami. Tev viņiem tāpat nav nekā ko teikt. Un tad vēl tie, kurus tu labprāt būtu uzskatījis par saviem draugiem, iemantojis viņu draudzību, bet kaut kādu iemeslu dēļ tas nav izdevies. Vai nu viņu vai, visticmāk, tevis paša neizlēmības, nedrošības un neuzņēmības dēļ. Reizēm tu kādu no viņiem satiec, jūs pat esat pazīstami. Un tu nodomā - redz, viņš varēja būt mans draugs. Bet nav. Un iekšā kaut kas sažņaudzas, sačokurojas.
/Pauls Bankovskis "Ofšors"/
vudijs
| 01.09.2009. - 17:17:12
Dzīvē tieši vienkāršas lietas ir visneparastākās, un tās spēj saprast tikai viedi ļaudis.
avots: Alķīmiķis, Paulu Koelju
Dzīvē tieši vienkāršas lietas ir visneparastākās, un tās spēj saprast tikai viedi ļaudis.
avots: Alķīmiķis, Paulu Koelju
nihils
| 03.09.2009. - 23:02:35
debesu nav.
tas ir vienīgi tukšums, ko pāri sev jumjam
un kur zemes trokšņus atspīdot
tu tos kā kliedziena atbalsi dzirdi.
tev pienāktos mēnesi saukt par skumjām,
bet katru zvaigzni par sāpošu sirdi.
ja arī kādas noklīdušas komētas plaiksni
bezgala vientulības mirdzumā
var saskatīt zvīļu, -
tad tas ir mans izmisums.
atceries visu, ko es mīlu,
bet nenosauc to par zvaigzni.
/K. de Oliveira/
debesu nav.
tas ir vienīgi tukšums, ko pāri sev jumjam
un kur zemes trokšņus atspīdot
tu tos kā kliedziena atbalsi dzirdi.
tev pienāktos mēnesi saukt par skumjām,
bet katru zvaigzni par sāpošu sirdi.
ja arī kādas noklīdušas komētas plaiksni
bezgala vientulības mirdzumā
var saskatīt zvīļu, -
tad tas ir mans izmisums.
atceries visu, ko es mīlu,
bet nenosauc to par zvaigzni.
/K. de Oliveira/
enough
| 09.09.2009. - 19:37:28
Panākumi nav fināls, zaudējums nav fatāls, un ir nepieciešama liela drosme, lai turpinātu, kad ar tiem sastopies. /V. Čērčils
Panākumi nav fināls, zaudējums nav fatāls, un ir nepieciešama liela drosme, lai turpinātu, kad ar tiem sastopies. /V. Čērčils
stromata
| 09.09.2009. - 23:37:05
Man šķiet, ka sēnēm un skaņām piemīt kopīgas īpašības. Jau ilgāku laiku man bija vēlēšanās paklausīties sēnes, dzirdēt sporu izsēšanos, to, kā tās krīt uz augsnes (... ) Tas vedina mani saklausīt it visu, kas vien pasaulē spēj vibrēt, - ne tikai sēnes, bet arī krēslus, galdus (... )
Vai esi dzirdējis kaktusa mūziku?
/* Džons Keidžs */
Man šķiet, ka sēnēm un skaņām piemīt kopīgas īpašības. Jau ilgāku laiku man bija vēlēšanās paklausīties sēnes, dzirdēt sporu izsēšanos, to, kā tās krīt uz augsnes (... ) Tas vedina mani saklausīt it visu, kas vien pasaulē spēj vibrēt, - ne tikai sēnes, bet arī krēslus, galdus (... )
Vai esi dzirdējis kaktusa mūziku?
/* Džons Keidžs */
vudijs
| 10.09.2009. - 13:13:33
“Viņš teica: es nezinu, vai uz Mēness ir cilvēki, bet, ja ir, tad viņi droši vien lieto zemi kā savu trakomāju. – Un viņš ar trakajiem nedomāja baciļus vai ziloņus. Viņš domāja mūs, cilvēkus.”
Cilvēks bez valsts, Kurts Vonnegūts - cilvēks
“Viņš teica: es nezinu, vai uz Mēness ir cilvēki, bet, ja ir, tad viņi droši vien lieto zemi kā savu trakomāju. – Un viņš ar trakajiem nedomāja baciļus vai ziloņus. Viņš domāja mūs, cilvēkus.”
Cilvēks bez valsts, Kurts Vonnegūts - cilvēks
stromata
| 10.09.2009. - 21:15:01
labāk ēst rupjmaizi un dzīvot savā zemē nekā ēst kūkas un dzīvot svešumā
/* autors nezināms */
labāk ēst rupjmaizi un dzīvot savā zemē nekā ēst kūkas un dzīvot svešumā
/* autors nezināms */
stromata
| 11.09.2009. - 14:50:11
Vudij, skatoties uz ko Tu to attiecini. Pēc kara bābas arī gudras "viņus visus vajadzēja nošaut, nošaut!" :)
Vudij, skatoties uz ko Tu to attiecini. Pēc kara bābas arī gudras "viņus visus vajadzēja nošaut, nošaut!" :)
enough
| 12.09.2009. - 23:21:08
Tas, ko mēs darām priekš sevis, mirst ar mums, bet tas, ko darām citu un pasaules labā, paliks un būs nemirstīgs. /Alberts Pins
Tas, ko mēs darām priekš sevis, mirst ar mums, bet tas, ko darām citu un pasaules labā, paliks un būs nemirstīgs. /Alberts Pins
enough
| 17.09.2009. - 19:59:48
"Reizēm mēs baidāmies, ka varētu pazaudēt kādu cilvēku un sajūtu. Īstenībā viss ir vienkārši - nav jēgas nedrošībai un bailēm, ja gribēsim - mēs satiksimies, ja nē - tad tas nav to vērts. Nav vērts kaut ko censties un veidot, ja tas nenotiek dabiski, un ja mēs to negribam. Mēs nepazudīsim, ja negribēsim pazust. Tepat jau esam - tik tuvu un reizē tālu viens no otra."
"Reizēm mēs baidāmies, ka varētu pazaudēt kādu cilvēku un sajūtu. Īstenībā viss ir vienkārši - nav jēgas nedrošībai un bailēm, ja gribēsim - mēs satiksimies, ja nē - tad tas nav to vērts. Nav vērts kaut ko censties un veidot, ja tas nenotiek dabiski, un ja mēs to negribam. Mēs nepazudīsim, ja negribēsim pazust. Tepat jau esam - tik tuvu un reizē tālu viens no otra."
stromata
| 28.09.2009. - 19:38:55
(... ) tad, kad es zinātu, varbūt tad es Tev atklātu, kur var sirdsmieru iemantot par naudu. Tikai nemāku saskaitīt, un to kabatu atpazīt, kura pilna ar labu un kura ar ļaunu.
/* Ainars Mielavs */
(... ) tad, kad es zinātu, varbūt tad es Tev atklātu, kur var sirdsmieru iemantot par naudu. Tikai nemāku saskaitīt, un to kabatu atpazīt, kura pilna ar labu un kura ar ļaunu.
/* Ainars Mielavs */
stromata
| 28.09.2009. - 22:43:37
(... )I have my books, and my poetry to protect me. I am shielded in my armor, hiding in my room, safe within my womb. I touch no one and no one touches me. I am a rock, I am an island.
And a rock feels no pain, and an island never cries.
/* Simon and Garfunkel - I Am a Rock*/
(... )I have my books, and my poetry to protect me. I am shielded in my armor, hiding in my room, safe within my womb. I touch no one and no one touches me. I am a rock, I am an island.
And a rock feels no pain, and an island never cries.
/* Simon and Garfunkel - I Am a Rock*/
stromata
| 05.10.2009. - 20:51:12
Skumja ir šī diena, gaisma zem drūmajiem mākoņiem šķiet kā sodīts bērns ar asaru pēdām uz viņa bālajiem vaigiem, un vēja gaudas ir kā ievainotas pasaules vaids. Bet es zinu, ka eju satikt savu draugu.
/* Rabindranats Tagore */
Šai mirklī es jūtu savā sirdī tavu skatienu kā saulaino rīta mieru pār vientuļo druvu, kuras raža jau ievākta.
/* Rabindranats Tagore */
Skumja ir šī diena, gaisma zem drūmajiem mākoņiem šķiet kā sodīts bērns ar asaru pēdām uz viņa bālajiem vaigiem, un vēja gaudas ir kā ievainotas pasaules vaids. Bet es zinu, ka eju satikt savu draugu.
/* Rabindranats Tagore */
Šai mirklī es jūtu savā sirdī tavu skatienu kā saulaino rīta mieru pār vientuļo druvu, kuras raža jau ievākta.
/* Rabindranats Tagore */
abusimbel
| 05.10.2009. - 20:55:53
’’Ir tik kluss, ka var dzirdēt, kā ods nopiržas’’ Marģeris Zariņš
’’Ir tik kluss, ka var dzirdēt, kā ods nopiržas’’ Marģeris Zariņš
enough
| 02.11.2009. - 20:54:43
Nav grūti mīlēt labu cilvēku. Grūti mīlēt cilvēku tādu, kāds viņš ir.
Juris Rubenis
Nav grūti mīlēt labu cilvēku. Grūti mīlēt cilvēku tādu, kāds viņš ir.
Juris Rubenis
enough
| 02.11.2009. - 21:11:34
“Nesen kādā intervijā bija labi pateikts – nav grūti atrast cilvēku, ar ko gribētos kopā ceļot, dejot un lēkt ar izpletni, varbūt pat saulrietu skatīties un dvēseli izkratīt. Grūti atrast cilvēku, ar kuru gribas kopā dzīvot. Man liekas, ka tas ir ļoti precīzi. Nekas tā neatklāj cilvēka patieso būtību kā vienkāršā, parastā ikdiena – ne kalni, ne ekspedīcijas, ne izdzīvošanas spēles. Viss minētais tikai parāda, cik ļoti cilvēks spēj sakost zobus un saņemties, - uz dienu, nedēļu, divām. Visu cieņu, protams. Tomēr ikdiena ar tās nebeidzamo un nepārtaucamo atbildību un pienākumiem ir spēle daudz augstākā profesionālā līgā. Iespējams, dažkārt tiešām ir vieglāk atdot otram savu guļammaisu un pēdējo sausiņu nekā ik dienas rēķināties ar otru cilvēku. Turklāt darīt to pietiekami viegli, lai tas otrs nejustos parādā un lai dzīve kopumā neliktos kā karmisks sods.”
/Inga Volkova, novembra SANTA/
“Nesen kādā intervijā bija labi pateikts – nav grūti atrast cilvēku, ar ko gribētos kopā ceļot, dejot un lēkt ar izpletni, varbūt pat saulrietu skatīties un dvēseli izkratīt. Grūti atrast cilvēku, ar kuru gribas kopā dzīvot. Man liekas, ka tas ir ļoti precīzi. Nekas tā neatklāj cilvēka patieso būtību kā vienkāršā, parastā ikdiena – ne kalni, ne ekspedīcijas, ne izdzīvošanas spēles. Viss minētais tikai parāda, cik ļoti cilvēks spēj sakost zobus un saņemties, - uz dienu, nedēļu, divām. Visu cieņu, protams. Tomēr ikdiena ar tās nebeidzamo un nepārtaucamo atbildību un pienākumiem ir spēle daudz augstākā profesionālā līgā. Iespējams, dažkārt tiešām ir vieglāk atdot otram savu guļammaisu un pēdējo sausiņu nekā ik dienas rēķināties ar otru cilvēku. Turklāt darīt to pietiekami viegli, lai tas otrs nejustos parādā un lai dzīve kopumā neliktos kā karmisks sods.”
/Inga Volkova, novembra SANTA/
© Gay.lv. Visas tiesības aizsargātas.
Contacts | Advertise | Terms of Service | Privacy Policy |
Contacts | Advertise | Terms of Service | Privacy Policy |
Our website uses cookies. If you continue navigating we consider that you accept their use.