Marijas Golubevas raksts piektdienas Dienā
frodo | 02.07.2007. - 12:08:42 | Дискуссия прочитана 1944 раз
Mazākuma vieta tautā un Īrijā
Marija Golubeva, Providus pētniece, projekta Izaicinājums pilsoniskajai līdzdalībai vadītāja
Pārdomas par revolucionāru taisnīgumu
Apelējot pie patvaļīgi definētām "tautas vērtībām", veidojas retorika, kas marginalizē un izstumj no Latvijas tautas jebkuru atšķirīgu vai atšķirīgi domājošu grupu, uzskata sabiedrības pētniece Marija Golubeva.
Divdesmitā gadsimta otrajā pusē ar saukli "Personal is political", ko izvirzīja feministes, rietumu pasaules politiskajā diskursā ienāca tēmas, kas līdz tam parasti netika pieskaitītas publiskās politikas dienaskārtībai — seksualitāte, ķermenis (it īpaši sievietes, bet ne tikai) un ģimenes modelis.
Tas, protams, nenozīmē, ka agrāk valsts un politiskā elite neregulēja iedzīvotāju uzvedību mistiskajā privātajā telpā. Gluži pretēji, jo tuvāk divdesmitajam gadsimtam, jo neatlaidīgāk un stingrāk valsts vara mēģināja iejaukties indivīdu personiskajā un reproduktīvajā dzīvē, ar savu kontroles mānīju un neatlaidību aizstājot kādreiz gandrīz tikpat vareno baznīcu. Valsts iejaukšanas apoteoze bija Hitlera Vācijas ģimenes politika, un tikai nedaudz mazākā mērā — komunisma valstu ģimenes politika, bet šo režīmu "sasniegumi" privātās dzīves regulēšanas jomā ir vērtējami drīzāk kā agrāko centralizēto valsts modeļu bargāks turpinājums. Arī brīvās pasaules valstīs pirms Otrā pasaules kara patriarhālas nukleārās ģimenes modelis (ir maldīgi saukt to par tradicionālo ģimeni, jo viduslaiku Eiropā bija izplatīti citi modeļi) tika nevis vienkārši nostiprināts ar valstsvīru un baznīcas retoriku, bet arī iežogots ar krimināllikuma palīdzību, atstājot viņpus likuma laulības pārkāpšanu un abortus, bet daudzos gadījumos arī ārlaulības attiecības un gandrīz vienmēr — viendzimuma attiecības. Tieši valsts indoktrinācijā ir meklējami neiecietības aizsākumi tajās valstīs, kur reliģija mūsdienās vairs nespēlē noteicošo lomu cilvēku dzīvē.
Tomēr pēckara rietumos ķermeņa un seksualitātes regulēšanas jautājumus sabiedriskās dzīves priekšplānā izvirzīja tie, kam agrāk tika vienīgi pakārtota politikas objekta loma — sievietes un seksuālās minoritātes. Turklāt, tas tika darīts ar skaidru mērķi mainīt pastāvošās varas attiecības sabiedrībā un ģimenē, nostiprinot indivīda tiesības lemt pašam par savu ķermeni.
Jebkuras apzināti politiskās kustības ap seksualitātes jautājumiem mūsdienu sabiedrībā (arī tās, kas mēģina panākt indivīda tiesību ierobežošanu šajā jomā) nav iedomājamas atrauti no augstāk minētā atskaites punkta. Tomēr nebūtu pamatots apgalvojums, ka feministes un geju un lesbiešu kustības aktīvisti "izdomāja" seksualitātes un varas attiecību problēmu. Vēl mazāk pamata ir dažu Latvijas viedokļu līderu pārliecībai, ka šie aktīvisti vēlāk "eksportēja" problēmu tajās valstīs, kur par gejiem kādreiz neviens nebija dzirdējis.
Cilvēku grupas, ko pašlaik dēvē par LGBT — lesbietes, geji, biseksuāļi un transpersonas — bija arī tajās sabiedrībās, kurās nepastāvēja tāds salīdzinoši jauns jēdziens kā homoseksualitāte, kas ir vairāk vai mazāk deviņpadsmitā gadsimta izgudrojums. Starp šiem cilvēkiem bija visu sabiedrības slāņu un kārtu pārstāvji, no karaļiem līdz kalponēm. Par pēdējām gan ir zināms daudz mazāk, nekā par pirmajiem — pietiek ielūkoties nesen publicētajā Frīdriha Lielā biogrāfijā, kuras autors Johaness Kuničs veltīja vairākas lapaspuses Prūsijas valdnieka homoseksualitātes apcerējumam. Šie cilvēki neuzskatītu sevi par piederīgiem vienai grupai — "homoseksuāļiem", tāpat kā zemnieks un pilsētas amatnieks viduslaikos neuzskatītu, ka pieder pie vienas grupas — "latviešiem", kas arī izveidojās jaunajos laikos. Tomēr grupas pašidentifikācijas trūkums neizslēdz grupas pastāvēšanu kā tādu.
Pašidentifikācija kļūst nepieciešama tikai tad, kad grupas pārstāvji vēlas panākt sabiedrības atzīšanu. Šajā ziņā jebkura sociāla grupa rīkojas līdzīgi, un var šo līdzību saskatīt arī starp seksuālo minoritāšu un etnisko grupu mobilizāciju. Latvijas vēstures grāmatas pietiekoši labi apraksta, kā šis process noritēja latviešiem — no tautasdziesmu vākšanas un dziesmu svētkiem ar visiem gājieniem, caur valodas kopšanu līdz pat politisko tiesību prasīšanai un izcīnīšanai. Ir zināms, ka daudziem baltvāciešiem šādas "izdarības" likās absurdas un pat nosodāmas, it īpaši kad gājieni notika vidē, kuru viņi uzskatīja par savējo — Rīgas centrā. Tomēr, ka zināms, laiki mainās, un mūsdienas Dziesmu svētku gājiens centrā ir visai pierasta lieta, var pat teikt — tradicionālo vērtību kalngals.
Ответы (14)
frodo
| 02.07.2007. - 12:09:26
/turpinājums/
Šeit paralēles beidzas, jo atšķirībā no valsts veidošanas procesa mazākumgrupu tiesību atzīšana neprasa liela mēroga politiskās telpas pārkārtošanu. Tieši otrādi, iepriekšēja Latvijas politiskās telpas pārkārtošana, kas notika līdz ar neatkarības atjaunošanu, seksuālo minoritāšu tiesību jomu atstāja gandrīz neskartu — tik tālu, cik tas nenonāca pretrunā ar lieliem plāniem iestāties ES un no tiem izrietošām prasībām. Kāpēc tā notika? Ir grūti meklēt paralēles Latvijas sabiedrības iepriekšējā pieredzē, tāpēc būtu vērts paskatīties uz dažāda veida brīvību savstarpējām attiecībām Eiropas vēsturē lielo politisko pārmaiņu laikos. Šajā ziņā īpaši pateicīgs izpētes lauks ir Apgaismības un Franču revolūcijas laikmets.
BrĪvĪba — ne visiem
Tāpat kā sieviešu tiesību jomā, arī attiecība uz homoseksualitātes atzīšanu Apgaismības laikmeta mantojums ir pretrunīgs. Nenoliedzami, viedoklis, ka cilvēka seksuālā uzvedība ir privātas izvēles jautājums, kam nav jāpakļaujas baznīcas dogmām, kļuva populārāks Voltēra laikos. Tomēr arvien skaļāk skanēja arī balsis, kas jebkuru valsts nekontrolētu juteklību uzskatīja par draudu sabiedrībai. Revolucionārā valsts tai vietā, lai kļūtu par indivīda brīvības garantu, kļuva par baznīcas sāncensi cīņā par cilvēku uzvedības kontroli. Republikāniski noskaņotu filozofu izteikumi šajā jomā tika gana plaši iztirzāti feministu pētniecībā, un secinājumi ļauj noprast, ka attiecībā uz cilvēka, īpaši sievietes, tiesībām pašai lemt par savu ķermeņi, nevis pildīt šauri reglamentētas dzimtas turpināšanas funkcijas, tā laika radikāļi savās domās bija pietiekoši tuvi baznīcas tēviem.
Ar vienu svarīgu izņēmumu. Astoņpadsmitā gadsimta otrajā pusē britu filozofs, utilitārisma pamatlicējs Džeremijs Bentams dažos rakstos aizstāvēja homoseksualitātes praksi kā leģitīmu izvēli, kura sabiedrībai nebūtu jānosoda. Bentama princips, ka likumdošanai būtu jātiecas pie "pēc iespējas lielāka cilvēku skaita lielākas laimes" ("greatest happiness of the greatest number"), padziļināja tajā laikā universāli akceptēto domu, ka labas valdīšanas rezultāts ir iedzīvotāju pieaugums. Bentams papildināja šo kvantitatīvo rādītāju ar kvalitātes kritēriju (laimi), turklāt viņaprāt homoseksualitātes nesodīšana neapdraudēja iedzīvotāju skaita pieaugumu. Tomēr jāņem vērā, ka pats filozofs nekad neuzdrošinājās publicēt nevienu no darbiem, kuros viņš runā par tolerantu attieksmi pret homoseksuāļiem, baidoties no sabiedrības reakcijas. Neskatoties uz plaši izplatīto homoseksuālo attiecību praksi Anglijas universitātēs un zēnu skolās, deviņpadsmitā gadsimta sākumā "sodomija" palika starp noziegumiem, kurus varēja sodīt ar nāvi pakarot — tāpat kā nelielu zādzību un ilglaicīgu uzturēšanos čigānu taborā. "Varēja sodīt" tā laika Anglijas tiesību kultūras kontekstā nozīmē "dažreiz sodīja", tāpat kā citu likumos fiksētu noziegumu gadījumā.
Savukārt, franču revolucionāriem viendzimuma attiecības asociējās ar "vecā režīma" amoralitāti. Mūsdienu amerikāņu pētnieki Blaziuss un Felana (Blasius and Phelan) savis sastādītajā antoloģijā Mēs esam visur naivi pieskaita dažus viendzimuma attiecības aizstāvošus pamfletus, kas tika adresēti Nacionālajai asamblejai Franču revolūcijas laikā, pie pirmajiem geju un lesbiešu politikas tekstiem. Tomēr realitāte ir skarbāka: šie pamfleti tika rakstīti kā satīras, lai pierādītu, ka ļaudis, kam agrāk piederēja apskaužamas privilēģijas (pamfletā pieminēti bīskapi un pilskundzes), praktizē to, kas tika uzskatīts par amorālu dzīvesveidu. Uztverot šo tekstu kā patiesu geju un lesbiešu interešu aizstāvības liecību, tiek pieļauta līdzīga kļūda kā mācītājam Jānim Šmitam nolasot no Saeimas tribīnes iedomātu homoseksuāļu manifestu, kas, izrādās, bija satīrisks teksts, domāts homofobu politiķu izsmiešanai.
ManipulĒ ar "tautu"
Tātad, cīņa par "tautas brīvību" nekādā gadījumā nenozīmē gatavību piešķirt brīvību arī tām indivīdu grupām, kas nesastāda iedzīvotāju vairākumu un kuru dzīvesveids vairākumam un jaunajai varas elitei šķiet nesaprotams. Vārda "tauta" abstrakts un labskanīgs raksturs ļauj varas elitēm manipulēt ar tautu kā amorfu veidojumu. Tautai vienmēr ir taisnība, bet no līdzdalības tajā vienmēr var izslēgt sev netīkamu viedokļu paudējus vai tos, kas ar savu pastāvēšanu apdraud varas pamatus. Tāpat kā Franču revolūcijas laikos kādai mūķenei vai jakobīņu ideoloģijas pretiniekam būtu bijis grūti pierādīt, ka viņi ir daļa no tautas un kā arī viņiem pienākas cieņa un tiesības, arī šodienas Latvijas apstākļos LGBT tiesību aizstāvjiem grūti pierādīt daļai nacionāli noskaņotu politiķu, ka arī viņi ir Latvijas tauta, kam pienākas brīvība. Jo mums taču ir brīvība no komunisma un no krieviem, nevis "vienkārši" brīvība. Ak jā, un vēl revolucionārais taisnīgums.
/turpinājums/
Šeit paralēles beidzas, jo atšķirībā no valsts veidošanas procesa mazākumgrupu tiesību atzīšana neprasa liela mēroga politiskās telpas pārkārtošanu. Tieši otrādi, iepriekšēja Latvijas politiskās telpas pārkārtošana, kas notika līdz ar neatkarības atjaunošanu, seksuālo minoritāšu tiesību jomu atstāja gandrīz neskartu — tik tālu, cik tas nenonāca pretrunā ar lieliem plāniem iestāties ES un no tiem izrietošām prasībām. Kāpēc tā notika? Ir grūti meklēt paralēles Latvijas sabiedrības iepriekšējā pieredzē, tāpēc būtu vērts paskatīties uz dažāda veida brīvību savstarpējām attiecībām Eiropas vēsturē lielo politisko pārmaiņu laikos. Šajā ziņā īpaši pateicīgs izpētes lauks ir Apgaismības un Franču revolūcijas laikmets.
BrĪvĪba — ne visiem
Tāpat kā sieviešu tiesību jomā, arī attiecība uz homoseksualitātes atzīšanu Apgaismības laikmeta mantojums ir pretrunīgs. Nenoliedzami, viedoklis, ka cilvēka seksuālā uzvedība ir privātas izvēles jautājums, kam nav jāpakļaujas baznīcas dogmām, kļuva populārāks Voltēra laikos. Tomēr arvien skaļāk skanēja arī balsis, kas jebkuru valsts nekontrolētu juteklību uzskatīja par draudu sabiedrībai. Revolucionārā valsts tai vietā, lai kļūtu par indivīda brīvības garantu, kļuva par baznīcas sāncensi cīņā par cilvēku uzvedības kontroli. Republikāniski noskaņotu filozofu izteikumi šajā jomā tika gana plaši iztirzāti feministu pētniecībā, un secinājumi ļauj noprast, ka attiecībā uz cilvēka, īpaši sievietes, tiesībām pašai lemt par savu ķermeņi, nevis pildīt šauri reglamentētas dzimtas turpināšanas funkcijas, tā laika radikāļi savās domās bija pietiekoši tuvi baznīcas tēviem.
Ar vienu svarīgu izņēmumu. Astoņpadsmitā gadsimta otrajā pusē britu filozofs, utilitārisma pamatlicējs Džeremijs Bentams dažos rakstos aizstāvēja homoseksualitātes praksi kā leģitīmu izvēli, kura sabiedrībai nebūtu jānosoda. Bentama princips, ka likumdošanai būtu jātiecas pie "pēc iespējas lielāka cilvēku skaita lielākas laimes" ("greatest happiness of the greatest number"), padziļināja tajā laikā universāli akceptēto domu, ka labas valdīšanas rezultāts ir iedzīvotāju pieaugums. Bentams papildināja šo kvantitatīvo rādītāju ar kvalitātes kritēriju (laimi), turklāt viņaprāt homoseksualitātes nesodīšana neapdraudēja iedzīvotāju skaita pieaugumu. Tomēr jāņem vērā, ka pats filozofs nekad neuzdrošinājās publicēt nevienu no darbiem, kuros viņš runā par tolerantu attieksmi pret homoseksuāļiem, baidoties no sabiedrības reakcijas. Neskatoties uz plaši izplatīto homoseksuālo attiecību praksi Anglijas universitātēs un zēnu skolās, deviņpadsmitā gadsimta sākumā "sodomija" palika starp noziegumiem, kurus varēja sodīt ar nāvi pakarot — tāpat kā nelielu zādzību un ilglaicīgu uzturēšanos čigānu taborā. "Varēja sodīt" tā laika Anglijas tiesību kultūras kontekstā nozīmē "dažreiz sodīja", tāpat kā citu likumos fiksētu noziegumu gadījumā.
Savukārt, franču revolucionāriem viendzimuma attiecības asociējās ar "vecā režīma" amoralitāti. Mūsdienu amerikāņu pētnieki Blaziuss un Felana (Blasius and Phelan) savis sastādītajā antoloģijā Mēs esam visur naivi pieskaita dažus viendzimuma attiecības aizstāvošus pamfletus, kas tika adresēti Nacionālajai asamblejai Franču revolūcijas laikā, pie pirmajiem geju un lesbiešu politikas tekstiem. Tomēr realitāte ir skarbāka: šie pamfleti tika rakstīti kā satīras, lai pierādītu, ka ļaudis, kam agrāk piederēja apskaužamas privilēģijas (pamfletā pieminēti bīskapi un pilskundzes), praktizē to, kas tika uzskatīts par amorālu dzīvesveidu. Uztverot šo tekstu kā patiesu geju un lesbiešu interešu aizstāvības liecību, tiek pieļauta līdzīga kļūda kā mācītājam Jānim Šmitam nolasot no Saeimas tribīnes iedomātu homoseksuāļu manifestu, kas, izrādās, bija satīrisks teksts, domāts homofobu politiķu izsmiešanai.
ManipulĒ ar "tautu"
Tātad, cīņa par "tautas brīvību" nekādā gadījumā nenozīmē gatavību piešķirt brīvību arī tām indivīdu grupām, kas nesastāda iedzīvotāju vairākumu un kuru dzīvesveids vairākumam un jaunajai varas elitei šķiet nesaprotams. Vārda "tauta" abstrakts un labskanīgs raksturs ļauj varas elitēm manipulēt ar tautu kā amorfu veidojumu. Tautai vienmēr ir taisnība, bet no līdzdalības tajā vienmēr var izslēgt sev netīkamu viedokļu paudējus vai tos, kas ar savu pastāvēšanu apdraud varas pamatus. Tāpat kā Franču revolūcijas laikos kādai mūķenei vai jakobīņu ideoloģijas pretiniekam būtu bijis grūti pierādīt, ka viņi ir daļa no tautas un kā arī viņiem pienākas cieņa un tiesības, arī šodienas Latvijas apstākļos LGBT tiesību aizstāvjiem grūti pierādīt daļai nacionāli noskaņotu politiķu, ka arī viņi ir Latvijas tauta, kam pienākas brīvība. Jo mums taču ir brīvība no komunisma un no krieviem, nevis "vienkārši" brīvība. Ak jā, un vēl revolucionārais taisnīgums.
frodo
| 02.07.2007. - 12:10:03
/turpinājums/
Šo šķietami pārspīlēto salīdzinājumu pamato vairāki piemēri no politiķu publiskām runām. Deputāts Pēteris Tabūns, no Saeimas tribīnes aicinot nesargāt seksuālo minoritāšu pārstāvjus no diskriminācijas darba tirgū, piebilda: "Mēs latvieši esam pratuši dzīvot pēc saviem normāliem atzītiem morāles principiem un šādu patoloģiju nevajadzētu likumā ierakstīt. Mēs jau gana esam tālu ielaiduši, ja tā varētu apzīmēt šo uti, kažokā." Līdzīgā garā deputāte Ināra Ostrovska savā laikā intervijā Neatkarīgajaii Rīta Avīzei, apgalvoja, ka "jebkurš var iet kopā ar sociālistiem, komunistiem, Briseli, Kremli, ANO, homoseksuālistiem, Sorosu, ārzemniekiem un atbalstīt to vērtības. Es izvēlos Latviju, Latgali, kristīgo ticību, mūsu tradīcijas un morāli."
Apelējot pie patvaļīgi definētām "tautas vērtībām", veidojas retorika, kas marginalizē un izstumj no Latvijas tautas jebkuru atšķirīgu vai atšķirīgi domājošu grupu un asociē to ar ārējiem draudiem un "svešām" interesēm. Savējo un svešo, "pareizā" un "nepareizā" domāšanas veida un dzīvesveida pretnostatīšana palīdz panākt arvien lielāku diskursīvo kontroli par tādām kategorijām kā "Latvija" un "Latvijas tauta", kas savukārt sabiedrībā nostiprina šos jēdzienus kā dažādu atšķirīgo grupu izslēdzošus.
Interneta diskusijas parāda, kā Latvijas tautas diskursīvā dalīšana subjektīvi definējamās grupās un "slikto" grupu pakārtošana revolucionārā taisnīguma principam atrod atbalstu radikālāk noskaņotajos iedzīvotājos. Komentāros pie raksta par Draudzības dienām portālā politika.lv kāda sieviete vārdā Kristīne, aizstāvot savas tiesības uz privāto dzīvi, saņem atbildi no lietotāja, kas sevi apraksta kā Fīrers: "Es un tautas vairākums vēlētos, lai jūs ar savu draudzeni tiktu izārstētas no šīs sērgas un atrastu sev vīriešus un nodibinātu ĪSTU, laimīgu ģimeni ar bērniem." Var viegli iedomāties, kāda būtu sabiedrības reakcija, ja seksuālās orientācijas vietā komentētājs līdzīgā veidā uzbruktu sievietes izvēlētajai reliģijai vai, piemēram, viņas tautībai. Lieki piebilst, ka kaut gan nevienam nav izdevies pierādīt, ka seksuālo orientāciju var mainīt, ir pietiekoši daudz pierādījumu, ka reliģija un tautība ir atkarīgas no indivīda izvēles.
Politiskās elites vairākuma un pārējo viedokļu līderu (tai skaitā akadēmisko aprindu) kūtrums un klusēšana nenovēršami vairo sabiedrībā aizdomīgu un naidīgu attieksmi pret citādo, kas var būt vēlams iznākums tai politiķu daļai, kas velētos redzēt valsts struktūru stingro kontroli pār sabiedrību, neļaujot tai attīstīties par patstāvīgu sava likteņa lēmēju. Uzbrukumi vienai minoritātei ir nepārprotams mājiens arī pārējām grupām, kas sabiedrībā nav vairākumā — ne velti deputāte vienā noraidošā teikumā paguva pieminēt ne tikai homoseksuāļus, bet arī Sorosu un Kremli. Kā reiz rakstīja uz sienām — "Nepatīk reforma — dodies uz Krieviju". Vai, kā tajā pašā interneta diskusijā rakstīja vēl viens komentētājs: "Ja gribat viendzimuma partnerattiecības, dodieties uz Zviedriju." Vai arī, kā cita diskusijā rakstīja cits komentētājs, paužot neizpratni par tiem, kas nav apmierināti ar prezidenta ievēlēšanas kartību: "Nu bet ja dzīvo ar tādu domu, ka viss ir slikti, valdība zog, melo… tad varbūt braucat uz Īriju …? Ļaujiet mums apmierinātiem cilvēkiem dzīvot." Dzīvot savā revolucionārā taisnīguma izpratnē.
aizplŪŠana
Došanās uz Īriju vai Zviedriju, vai jebkuru citu vietu, kur valsts un iedzīvotāju vairākums jau ir atzinuši, ka svarīgāks ir cilvēks nevis viņa atbilstība iedomātajam tautas ideālam, ir pavisam reāla izejas stratēģija. Tā ir iespēja daudziem Latvijas latviešiem un krieviem, poļiem un ebrejiem — kā gejiem un lesbietēm, tā arī heteroseksuāliem. Ar laiku šo cilvēku var kļūt vairāk, jo tāpat kā darba tirgū, arī dzīves kvalitātes tirgū Latvija ir neapskaužamā pozīcija salīdzinājumā ar daudzām citām ES valstīm. Ar dzīves kvalitāti šeit nedomāju ekoloģiski tīra piena un maizes pieejamību, bet gan tādas vides pieejamību, kur ciena indivīda izvēli un izturas pret to ar sapratni. Kur nav bail tikt nosauktam par dīvainīti.
Bet tiem no mums, kas tomēr nolems palikt šeit, kādreiz būs jāizšķiras, vai vēlamies veicināt tādu smadzeņu un darba roku aizplūšanu. Galvenais — cilvēku aizplūšanu. Vai tomēr varam vienreiz saņemties un pievienoties to valstu sarakstam, kur dzīves vide ir cilvēkiem draudzīgāka.
/turpinājums/
Šo šķietami pārspīlēto salīdzinājumu pamato vairāki piemēri no politiķu publiskām runām. Deputāts Pēteris Tabūns, no Saeimas tribīnes aicinot nesargāt seksuālo minoritāšu pārstāvjus no diskriminācijas darba tirgū, piebilda: "Mēs latvieši esam pratuši dzīvot pēc saviem normāliem atzītiem morāles principiem un šādu patoloģiju nevajadzētu likumā ierakstīt. Mēs jau gana esam tālu ielaiduši, ja tā varētu apzīmēt šo uti, kažokā." Līdzīgā garā deputāte Ināra Ostrovska savā laikā intervijā Neatkarīgajaii Rīta Avīzei, apgalvoja, ka "jebkurš var iet kopā ar sociālistiem, komunistiem, Briseli, Kremli, ANO, homoseksuālistiem, Sorosu, ārzemniekiem un atbalstīt to vērtības. Es izvēlos Latviju, Latgali, kristīgo ticību, mūsu tradīcijas un morāli."
Apelējot pie patvaļīgi definētām "tautas vērtībām", veidojas retorika, kas marginalizē un izstumj no Latvijas tautas jebkuru atšķirīgu vai atšķirīgi domājošu grupu un asociē to ar ārējiem draudiem un "svešām" interesēm. Savējo un svešo, "pareizā" un "nepareizā" domāšanas veida un dzīvesveida pretnostatīšana palīdz panākt arvien lielāku diskursīvo kontroli par tādām kategorijām kā "Latvija" un "Latvijas tauta", kas savukārt sabiedrībā nostiprina šos jēdzienus kā dažādu atšķirīgo grupu izslēdzošus.
Interneta diskusijas parāda, kā Latvijas tautas diskursīvā dalīšana subjektīvi definējamās grupās un "slikto" grupu pakārtošana revolucionārā taisnīguma principam atrod atbalstu radikālāk noskaņotajos iedzīvotājos. Komentāros pie raksta par Draudzības dienām portālā politika.lv kāda sieviete vārdā Kristīne, aizstāvot savas tiesības uz privāto dzīvi, saņem atbildi no lietotāja, kas sevi apraksta kā Fīrers: "Es un tautas vairākums vēlētos, lai jūs ar savu draudzeni tiktu izārstētas no šīs sērgas un atrastu sev vīriešus un nodibinātu ĪSTU, laimīgu ģimeni ar bērniem." Var viegli iedomāties, kāda būtu sabiedrības reakcija, ja seksuālās orientācijas vietā komentētājs līdzīgā veidā uzbruktu sievietes izvēlētajai reliģijai vai, piemēram, viņas tautībai. Lieki piebilst, ka kaut gan nevienam nav izdevies pierādīt, ka seksuālo orientāciju var mainīt, ir pietiekoši daudz pierādījumu, ka reliģija un tautība ir atkarīgas no indivīda izvēles.
Politiskās elites vairākuma un pārējo viedokļu līderu (tai skaitā akadēmisko aprindu) kūtrums un klusēšana nenovēršami vairo sabiedrībā aizdomīgu un naidīgu attieksmi pret citādo, kas var būt vēlams iznākums tai politiķu daļai, kas velētos redzēt valsts struktūru stingro kontroli pār sabiedrību, neļaujot tai attīstīties par patstāvīgu sava likteņa lēmēju. Uzbrukumi vienai minoritātei ir nepārprotams mājiens arī pārējām grupām, kas sabiedrībā nav vairākumā — ne velti deputāte vienā noraidošā teikumā paguva pieminēt ne tikai homoseksuāļus, bet arī Sorosu un Kremli. Kā reiz rakstīja uz sienām — "Nepatīk reforma — dodies uz Krieviju". Vai, kā tajā pašā interneta diskusijā rakstīja vēl viens komentētājs: "Ja gribat viendzimuma partnerattiecības, dodieties uz Zviedriju." Vai arī, kā cita diskusijā rakstīja cits komentētājs, paužot neizpratni par tiem, kas nav apmierināti ar prezidenta ievēlēšanas kartību: "Nu bet ja dzīvo ar tādu domu, ka viss ir slikti, valdība zog, melo… tad varbūt braucat uz Īriju …? Ļaujiet mums apmierinātiem cilvēkiem dzīvot." Dzīvot savā revolucionārā taisnīguma izpratnē.
aizplŪŠana
Došanās uz Īriju vai Zviedriju, vai jebkuru citu vietu, kur valsts un iedzīvotāju vairākums jau ir atzinuši, ka svarīgāks ir cilvēks nevis viņa atbilstība iedomātajam tautas ideālam, ir pavisam reāla izejas stratēģija. Tā ir iespēja daudziem Latvijas latviešiem un krieviem, poļiem un ebrejiem — kā gejiem un lesbietēm, tā arī heteroseksuāliem. Ar laiku šo cilvēku var kļūt vairāk, jo tāpat kā darba tirgū, arī dzīves kvalitātes tirgū Latvija ir neapskaužamā pozīcija salīdzinājumā ar daudzām citām ES valstīm. Ar dzīves kvalitāti šeit nedomāju ekoloģiski tīra piena un maizes pieejamību, bet gan tādas vides pieejamību, kur ciena indivīda izvēli un izturas pret to ar sapratni. Kur nav bail tikt nosauktam par dīvainīti.
Bet tiem no mums, kas tomēr nolems palikt šeit, kādreiz būs jāizšķiras, vai vēlamies veicināt tādu smadzeņu un darba roku aizplūšanu. Galvenais — cilvēku aizplūšanu. Vai tomēr varam vienreiz saņemties un pievienoties to valstu sarakstam, kur dzīves vide ir cilvēkiem draudzīgāka.
frodo
| 02.07.2007. - 12:10:48
/turpinājums/
Diez vai šīs draudzīgas vides izveidošanā galvenā loma būs valsts amatpersonām. Tāpat kā pakalpojumu industrija, arī valsts parasti ir tik atsaucīga, cik to pieprasa klients — sabiedrība. No daudzām laikrakstu publikācijām praida laikā var noprast, ka Latvijā ir izplatīts priekšstats, ka sabiedrība nozīmē vienkārši iedzīvotāju vairākumu. Tomēr mūsdienu liberālās demokrātijas izpratnē sabiedrība nav vienkārši vairākums, bet gan cilvēku grupu dažādība, kas ar savām atšķirīgām interesēm un dažādu izpratni par pareizo dzīvi nemitīgi atrodas dialogā un konkurencē. Sabiedrībai reti ir apriori vienots viedoklis, un pie visu svarīgo jautājumu risinājumiem sabiedrība nonāk strīdu un kompromisu ceļā, turklāt dažas grupas nereti jūtas neapmierinātas ar iznākumu un izmanto pirmo iespēju atkal mainīt status quo. Tas ir leģitīmi, un pilsoniskās sabiedrības dzīvotspējai ir svarīgi nenorakstīt neapmierinātu grupu centienus mainīt situāciju kā savtīguma un kaitīgas rīcības izpausmes. Tieši otrādi, tikai tad, ja sabiedrībā iesakņosies izpratne par to, ka katram (nevis tikai politiķiem un partijām) ir tiesības ar atbildīgu rīcību mēģināt izkustināt politisko status quo, mēs sasniegsim pilsoniskās sabiedrības briedumu.
Nobriedusi pilsoniskā sabiedrība neļauj ideoloģijas vārdā vajāt mazākumgrupas un ignorēt to intereses valsts politikas veidošanā. Tā to nepieļauj nevis tikai altruisma vadīta, bet arī tāpēc, ka tās interesēs nav politiķu ideoloģiskās varas pieaugums, to neierobežota kontrole pār sabiedrības resursiem un cilvēku izvēli. Neļaujot manipulēt ar sevi ar primitīvu klišeju palīdzību, sabiedrība kā pilsoņu kopums tiešām var kļūt suverēna politikas noteicēja, kura intereses ievēro, un kuram kalpo valsts institūcijas un politiķi. Lai to sasniegtu, būtu jāizvairās no uzspiestas ideoloģiskas vienotības bez dialoga un bez kompromisa iespējas.
Tieši tāpēc Latvijas LGBT kopienai un citām iedzīvotāju grupām, kas velētos panākt savas situācijas vai valsts politikas izmaiņas, būtu jāpievērš lielāka uzmanība citu grupu centienu un izvirzīto problēmu atzīšanai. Ja sākumā var likties, ka cilvēkiem, kam rūp mazākumtautību izglītības stāvoklis, maz kopīga ar LGBT tiesību aktīvistiem un skolotāju arodbiedrībai nav kopīgu mērķu ar cīnītājiem pret neierobežotiem vēlēšanu kampaņu tēriņiem, tad ilgtermiņā viņu mērķi var būt ne tikai savstarpēji papildinoši, bet arī viņu sasniegšana — atkarīga no koordinētām pūlēm. Politiskā realitāte rāda, ka lai mainītu ietekmes līdzsvaru starp politisko eliti un pārējo sabiedrību, nepietiek ar saujiņas aktīvistu un vienas kvalitatīvas avīzes ieguldījumu, bet ir nepieciešama plašāka bāze, kas būtu gan sociāli, gan etniski iekļaujoša un daudzveidīga. No tā iegūtu visi — darba devēji un darba ņēmēji, visu tautību latvieši, tradicionālās daudzbērnu ģimenes un LGBT kopiena.
Tikai ne tie politiķi, kam sašķelta un vāja pilsoniskā sabiedrība ir vienīgais glābiņš.
Publicēšanas datums: Piektdiena, 2007. gada 29. jūnijs.
/turpinājums/
Diez vai šīs draudzīgas vides izveidošanā galvenā loma būs valsts amatpersonām. Tāpat kā pakalpojumu industrija, arī valsts parasti ir tik atsaucīga, cik to pieprasa klients — sabiedrība. No daudzām laikrakstu publikācijām praida laikā var noprast, ka Latvijā ir izplatīts priekšstats, ka sabiedrība nozīmē vienkārši iedzīvotāju vairākumu. Tomēr mūsdienu liberālās demokrātijas izpratnē sabiedrība nav vienkārši vairākums, bet gan cilvēku grupu dažādība, kas ar savām atšķirīgām interesēm un dažādu izpratni par pareizo dzīvi nemitīgi atrodas dialogā un konkurencē. Sabiedrībai reti ir apriori vienots viedoklis, un pie visu svarīgo jautājumu risinājumiem sabiedrība nonāk strīdu un kompromisu ceļā, turklāt dažas grupas nereti jūtas neapmierinātas ar iznākumu un izmanto pirmo iespēju atkal mainīt status quo. Tas ir leģitīmi, un pilsoniskās sabiedrības dzīvotspējai ir svarīgi nenorakstīt neapmierinātu grupu centienus mainīt situāciju kā savtīguma un kaitīgas rīcības izpausmes. Tieši otrādi, tikai tad, ja sabiedrībā iesakņosies izpratne par to, ka katram (nevis tikai politiķiem un partijām) ir tiesības ar atbildīgu rīcību mēģināt izkustināt politisko status quo, mēs sasniegsim pilsoniskās sabiedrības briedumu.
Nobriedusi pilsoniskā sabiedrība neļauj ideoloģijas vārdā vajāt mazākumgrupas un ignorēt to intereses valsts politikas veidošanā. Tā to nepieļauj nevis tikai altruisma vadīta, bet arī tāpēc, ka tās interesēs nav politiķu ideoloģiskās varas pieaugums, to neierobežota kontrole pār sabiedrības resursiem un cilvēku izvēli. Neļaujot manipulēt ar sevi ar primitīvu klišeju palīdzību, sabiedrība kā pilsoņu kopums tiešām var kļūt suverēna politikas noteicēja, kura intereses ievēro, un kuram kalpo valsts institūcijas un politiķi. Lai to sasniegtu, būtu jāizvairās no uzspiestas ideoloģiskas vienotības bez dialoga un bez kompromisa iespējas.
Tieši tāpēc Latvijas LGBT kopienai un citām iedzīvotāju grupām, kas velētos panākt savas situācijas vai valsts politikas izmaiņas, būtu jāpievērš lielāka uzmanība citu grupu centienu un izvirzīto problēmu atzīšanai. Ja sākumā var likties, ka cilvēkiem, kam rūp mazākumtautību izglītības stāvoklis, maz kopīga ar LGBT tiesību aktīvistiem un skolotāju arodbiedrībai nav kopīgu mērķu ar cīnītājiem pret neierobežotiem vēlēšanu kampaņu tēriņiem, tad ilgtermiņā viņu mērķi var būt ne tikai savstarpēji papildinoši, bet arī viņu sasniegšana — atkarīga no koordinētām pūlēm. Politiskā realitāte rāda, ka lai mainītu ietekmes līdzsvaru starp politisko eliti un pārējo sabiedrību, nepietiek ar saujiņas aktīvistu un vienas kvalitatīvas avīzes ieguldījumu, bet ir nepieciešama plašāka bāze, kas būtu gan sociāli, gan etniski iekļaujoša un daudzveidīga. No tā iegūtu visi — darba devēji un darba ņēmēji, visu tautību latvieši, tradicionālās daudzbērnu ģimenes un LGBT kopiena.
Tikai ne tie politiķi, kam sašķelta un vāja pilsoniskā sabiedrība ir vienīgais glābiņš.
Publicēšanas datums: Piektdiena, 2007. gada 29. jūnijs.
grifs
| 02.07.2007. - 13:02:20
Likās sasodīti garš raksts, bet izlasīju gardu aci visu un varu tikai tekt uzslavas vārdus par tik komplicēti sakaŗtotu viedokli un perfekti apamatotu rakstu šajā jautājumā. Bravo autorei.
Likās sasodīti garš raksts, bet izlasīju gardu aci visu un varu tikai tekt uzslavas vārdus par tik komplicēti sakaŗtotu viedokli un perfekti apamatotu rakstu šajā jautājumā. Bravo autorei.
leonora
| 02.07.2007. - 13:03:58
grifs:
"... un perfekti apamatotu rakstu "
A kas ir apmatotie raksti?
grifs:
"... un perfekti apamatotu rakstu "
A kas ir apmatotie raksti?
grifs
| 02.07.2007. - 14:58:55
Sorry - darba cilvēkam darba pilnas rokas, lai pievērstu uzmanību sīkām pārrakstīšanās kļūdām - leonora - neņem ļaunā, ka sakairināju tavu fantāziju :D
Sorry - darba cilvēkam darba pilnas rokas, lai pievērstu uzmanību sīkām pārrakstīšanās kļūdām - leonora - neņem ļaunā, ka sakairināju tavu fantāziju :D
frodo
| 02.07.2007. - 15:28:36
Ļoti labs raksts - vienīgais, es neesmu pārliecināta, ka mūsu lēmumpieņemēji vai kā lai viņus sauc spēj lasīt tik intelektuālu tekstu :-))) manuprāt, viņiem domātos rakstus būtu svarīgi rakstiīt vienkāršiem nepaplašinātiem teikumiem, un vēl labāk - komiksu veidā :-)))
tas tā, pārdomas...
Arī daudziem portāla iemitniekiem varētu būt grūti saprast zinātniksu valodu... tapēc tauta labprātak diskutē par seksu starp radiniekiem...
Bet raksts ir izcils, cepuri nost!!!
Ļoti labs raksts - vienīgais, es neesmu pārliecināta, ka mūsu lēmumpieņemēji vai kā lai viņus sauc spēj lasīt tik intelektuālu tekstu :-))) manuprāt, viņiem domātos rakstus būtu svarīgi rakstiīt vienkāršiem nepaplašinātiem teikumiem, un vēl labāk - komiksu veidā :-)))
tas tā, pārdomas...
Arī daudziem portāla iemitniekiem varētu būt grūti saprast zinātniksu valodu... tapēc tauta labprātak diskutē par seksu starp radiniekiem...
Bet raksts ir izcils, cepuri nost!!!
gerda
| 02.07.2007. - 17:39:34
Raksts labs, ja tadu publice delfi.lv, tad lielakoties komentari bus - murgs, autore ir **** utt.
Bet vispar naw ne ka vairs ko piebilst, viss jaw ir pateikts
Raksts labs, ja tadu publice delfi.lv, tad lielakoties komentari bus - murgs, autore ir **** utt.
Bet vispar naw ne ka vairs ko piebilst, viss jaw ir pateikts
kasablanka
| 03.07.2007. - 10:52:19
Raxts labs, - taču, kas to lasa un "iebrauc"? - Mēs paši lasām un priecājamies, bet "politiskā elite, skolotāju arodbiedrības un mazākumtautību kopienas" nau gatavas solidaritēties ar tiem, kuri ļoti sekmīgi tiek pozicionēti kā "tradicionālo ģimenes vērtību noliedzēji" (par sektantiskajām minoritātēm nemaz nerunājot). "Tautas vairākumam" pieejamāka ir nopraidistu "moči pidarov" nevis izglītotu cilvēku viedoklis, it īpaši, ja tas izteikts tādā formā, ko tikai retais no mūsu 100 gudrajām galvām spējīgs izlasīt līdz galam (un pat kaut ko vēl saprast). :(
Raxts labs, - taču, kas to lasa un "iebrauc"? - Mēs paši lasām un priecājamies, bet "politiskā elite, skolotāju arodbiedrības un mazākumtautību kopienas" nau gatavas solidaritēties ar tiem, kuri ļoti sekmīgi tiek pozicionēti kā "tradicionālo ģimenes vērtību noliedzēji" (par sektantiskajām minoritātēm nemaz nerunājot). "Tautas vairākumam" pieejamāka ir nopraidistu "moči pidarov" nevis izglītotu cilvēku viedoklis, it īpaši, ja tas izteikts tādā formā, ko tikai retais no mūsu 100 gudrajām galvām spējīgs izlasīt līdz galam (un pat kaut ko vēl saprast). :(
madleen
| 03.07.2007. - 11:11:10
Labs raksts.
Tikai jaapiekriit viedoklim, ka taas amatpersonas, kuras zaakaajas no tribiines - sho nelasiis... un ja arii izlasiit - tad nesapratiis.
komiksiem buutu lielaaks "noiets"
Labs raksts.
Tikai jaapiekriit viedoklim, ka taas amatpersonas, kuras zaakaajas no tribiines - sho nelasiis... un ja arii izlasiit - tad nesapratiis.
komiksiem buutu lielaaks "noiets"
grifs
| 03.07.2007. - 11:20:50
Nu a ko jūs tādi pesimisti? Pateikt, ka viņi nelasīs, publiskā diskusijā ir jau bez maz vai kā aizcinājums - nelasiet - tāpat nesapratīsiet, bet varbūt gluži pretēji, vajadzētu aicināt tos politiķus izlasīt un mēģināt saprast. protams, ka pastāv liela varbūtība, ka tas viņus tik un tā neuzrunās, un tomēr... ja mēs vairīsimies ar viņiem runāt, tad viņu viedoklis nekad nemainīsies.
Tāpat ar jebkuru homofobu runājot - nu neder tie teksti, kā dažkārt lieto Martini - ar rupībām un skepsi, ka cipaŗ ir iespējams dialogs. Dialogs ir iespējams ar visiem, kas ar tevi runā, tikai vajag savu viedokli argumentēt un pamatot, nevis apmierināties ar vienkāršu - Tā ir. Laikos, kad vēl cilvēki domāja, ka pasaule ir plakana, ceļotāji un astronomi pierādīja pretējo. proti - apbrauca apkaŗt pasaulei, kas nozīmē to, ka tā ir vismaz cilindra veida, bet astronomi teleskopā varēja parādīt, ka vis debess spīdekļi ir apaļi, tāpēc arī zemeslode nebūs izņēmums. Un šadā elementārā, bet uzskatāmā veidā tika pierādīta zemes lodes forma, atspēkojot gan vienkaršu noliedzēju, gan baznīcas viedokli.
Tāpat arī ar homoseksuāļu tiesībām. ne jau lamājoties ar homofobiem un ejot praidā tikai tāpēc, ka tās ir mūsu tiesības, mēs pierādīsim, ka esam tādi paši kā heteroseksuāļi - nē - mēs pierādīsim to tikai diskutējot un rādos uzskatāmus piemērus no pašu dzīves.
Nu a ko jūs tādi pesimisti? Pateikt, ka viņi nelasīs, publiskā diskusijā ir jau bez maz vai kā aizcinājums - nelasiet - tāpat nesapratīsiet, bet varbūt gluži pretēji, vajadzētu aicināt tos politiķus izlasīt un mēģināt saprast. protams, ka pastāv liela varbūtība, ka tas viņus tik un tā neuzrunās, un tomēr... ja mēs vairīsimies ar viņiem runāt, tad viņu viedoklis nekad nemainīsies.
Tāpat ar jebkuru homofobu runājot - nu neder tie teksti, kā dažkārt lieto Martini - ar rupībām un skepsi, ka cipaŗ ir iespējams dialogs. Dialogs ir iespējams ar visiem, kas ar tevi runā, tikai vajag savu viedokli argumentēt un pamatot, nevis apmierināties ar vienkāršu - Tā ir. Laikos, kad vēl cilvēki domāja, ka pasaule ir plakana, ceļotāji un astronomi pierādīja pretējo. proti - apbrauca apkaŗt pasaulei, kas nozīmē to, ka tā ir vismaz cilindra veida, bet astronomi teleskopā varēja parādīt, ka vis debess spīdekļi ir apaļi, tāpēc arī zemeslode nebūs izņēmums. Un šadā elementārā, bet uzskatāmā veidā tika pierādīta zemes lodes forma, atspēkojot gan vienkaršu noliedzēju, gan baznīcas viedokli.
Tāpat arī ar homoseksuāļu tiesībām. ne jau lamājoties ar homofobiem un ejot praidā tikai tāpēc, ka tās ir mūsu tiesības, mēs pierādīsim, ka esam tādi paši kā heteroseksuāļi - nē - mēs pierādīsim to tikai diskutējot un rādos uzskatāmus piemērus no pašu dzīves.
rendija
| 03.07.2007. - 12:02:56
Raksts ir labs. Taču šoreiz, pārāk neitrāli formulēts. Atgādina filsofijas lekciju,kur pasniedzējs vienaldzīgā tonī atreferē savu stāstāmo, lai gan mentāli jau notinis makšķeres kaut kur Ēģiptes virzienā...
Tomēr cilvēki ir dažādi, nepieciešami dažādi ietekmes veidi. Gan jau arī šāds raksts atradīs savu lasītāju. Katrā ziņā izskaidrošana un izglītošana ir rutīns darbs.
Raksts ir labs. Taču šoreiz, pārāk neitrāli formulēts. Atgādina filsofijas lekciju,kur pasniedzējs vienaldzīgā tonī atreferē savu stāstāmo, lai gan mentāli jau notinis makšķeres kaut kur Ēģiptes virzienā...
Tomēr cilvēki ir dažādi, nepieciešami dažādi ietekmes veidi. Gan jau arī šāds raksts atradīs savu lasītāju. Katrā ziņā izskaidrošana un izglītošana ir rutīns darbs.
© Gay.lv. Visas tiesības aizsargātas.
Контакты | Реклама | Правила пользования | Политика конфиденциальности |
Контакты | Реклама | Правила пользования | Политика конфиденциальности |
Мы использоваем cookies. Продолжая просматривать сайт, вы даете согласие на использование cookies.