Pārdomas!
veronikaa
| 13.06.2021. - 15:13:27 | Дискуссия прочитана 873 раз
Lai cik stipri mēs būtu, mēs tomēr kādā brīdī varam sabirt gabaliņos dažādu iemeslu pēc – smags zaudējums, vilšanās, neizdošanās.
Vairs nekad nebūs tā, kā bija, pat, ja izdosies atrast visus izkaisītos gabaliņus. Pat, ja tos izdodas apvienos tādā pašā secībā, tas vairs nebūs tas pats cilvēks. Un šajā apvienošanas procesā tiek izdzīvota vilšanās, padošanās, maldīšanās, nesaprašana, apjukums un vēl daudz un dažādas sajūtas un arī vēl nejustas emocijas un sajūtas.
Ir brīži, kad jūti, ka esi pilnīgi viens uz pasaules un pat ļaužu pulī šī sajūta nepazūd. Ir sajūta, ka neredzi nevienu dzīves “ceļazīmi”, pēc kuras varētu vadīties. Ir sajūta - lai ko tu darītu, viss ir nepareizi, nevajadzīgi, šķībi un greizi. Lai kā censtos lasīt pa vienam gabaliņam un likt kopā savu labi zināmo “es”, tas neizdodas un ar katru pievienoto gabaliņu tas kļūst arvien nesaprotamāks un biedē. Ir bailes no itin visa, jau zināmā un vēl nezināmā.
Kādā brīdī liekas, ka jālūdz palīdzība, bet tad no tā bīsties un atkal skurpulozi pats mēģini savienot salasītos gabaliņus vienā veselā. Vienā veselā un labi zināmā.
Šāds brīdis var piemeklēt arī stipros cilvēkus. Cilvēkus, kuri citiem kalpo par motivāciju un izdošanos, bet tajā pat laikā pašu dzīves sabirst mazos gabaliņos un ir jāsāk viss no sākuma ... bet jau ar citādo “es”. Citādo, jauno, nezināmo.
Vai tas izdosies? Vai izdosies sadzīvot ar jauno “es”? Vai izdosies salasīt pilnīgi visus gabaliņus, vai tomēr kāds gabaliņš tā arī aizies nebūtībā? To neviens nevar zināt. To pateiks tikai laiks, neatlaidība, ticība. Vai pienāks brīdis un sapratīsim, ka kāds no gabaliņiem patiešām bija lieks...
Jā, tā tas notiek, lielākā vai mazākā mērā, bet ar mums visiem. Atšķirība ir tikai tāda, cik ātri spējam iepazīt, iemīlēt, saprasties ar jauno “es” un vai ar to būsim mierā arī turpmāk...
Vecā “es” vairs nekad nebūs ...