Dzīve pirms gada!

chabuliite | 08.12.2016. - 14:11:07 | Дискуссия прочитана 1901 раз

Kāda bija jūsu dzīve pirms gada? Vai kas ainījies? Vai uz labo vai slikto pusi? Kas vēl jāpaveic vai jāmaina?

vergslesbietem | 08.12.2016. - 14:50:00

Sadomazo pieredze un aksesuāru kolekcija krietni papildināta.

reiz | 08.12.2016. - 20:51:55

Stabili nedaudz dranķīgi. Vairāk darba, vairāk naudas, krasāk izjūtu vientulību. Pārejais pa vecam. Kaut ko daudz mainīt? Diez vai.

melomaane | 08.12.2016. - 21:54:56

Viss gads - viens vienīgs pārmaiņu virpulis... ieguvu, ko ļoti vērtīgu... un ko bezgala dārgu zaudēju... ko vel paveikt vai mainīt ? Uzņemt pareizo kursu nākamajam gadam ... (:

janisl202 | 09.12.2016. - 01:36:00

Īstenībā ārkārtīgi melns gads bija. Kaut es pats esmu to nodzīvojis veiksmīgi, tomēr visapkārt apmira turpat vai visi, kas varēja nomirt un daudz dažādu nelaimju un slimību. Pirmo reizi dzīvē, bija tā, ka fiziski nevaru būt pie katra rada un drauga, kam to vajag un mierināt, kad dažāda veida palīdzībā aizgāja tādas naudas summas, ka personīgās finanses sāka ļodzīties. Toties esmu optimisma pilns par nākamo gadu, diez vai vēl jelkad dzīvē tik melnu gadu sanāks pieredzēt... Par laimi savā dzīvē esmu gājis caur elli, līdz ar to varēju būt stiprs priekš visiem, nepievilt nevienu... Mainīt diemžēl gan neko šai ziņā nevar, cilvēki ir mirstīgi un trausli, vienīgais, ko var darīt - mīlēt viņus, kamēr viņi ir, kamēr ir tāda iespēja, būt pie viņiem. Kaut nereti ir ilūzija, ka tā turpināsies mūžīgi, tomēr tam visam laiks ir gauži limitēts, no vienas puses dzīve ir pārāk gara un apnicīga, no otras, tā vienmēr ir pārāk īsa priekš mīļajiem, kas aiziet pārāk ātri, no kuriem mēs aiziesim pārāk ātri.

stelss | 09.12.2016. - 06:42:41

Mirstu no garlaicības... Ja nenovecotu, liktos ka esmu klints. Mūžam stāvoša vienā vietā un nemainīga...

tutifruti | 09.12.2016. - 12:39:45

Oi, atskats uz to visu liek šausmināties. Nemitīga skriešana, nekam nav īsti laiks, jo visu laiku principā esi pa darbiem. Gadam ejot uz beigām pieliku punktiņu visiem darbiem, taču ar katru dienu liekās, kad nekur jau neesi aizbēdzis. Viens darbs, slodze it kā nav liela, taču kāpjot augšup ir jāieliek bišku sevi.. Noteikti neko nemainītu no tā visa. Tik daudz pozitīvo emociju bijis apkārt