Tā nu tas ir

augenblick | 24.01.2012. - 21:36:23 | Дискуссия прочитана 1559 раз

Neieraugot nāvi-neiemācīsies dzīvot. Nāvi sastapu pirms trim ja ne vairāk gadiem, bet dzīvot līdz šim tā īsti nēesmu iemācijusies. Palaidu prom tā saukto "pirmo mīlestību" un tad pilnībā pārvērtos. Man bij pilnībā nospļautie uz citu jūtām. Nesen centos sesvi mainīt, domāju ja atradīšu cilvēku kurš man nebūs vienaldzīgs, ar kuru jutīšos brīvi, nepiespiesti un vnk labi jutīšos tas būs iespējams, bet norāvu smagu ablomu. Prieškam vajag censties, mēģināt, cerēt ja visiem viss pie pakaļas? Sapratu ka tas nav vajadzīgs, dzīvošu kā līdz šim, nospļauties. Necentīšos pat uz drusciņu sevi mainīt. Bet nu jā, cerība muļķa mierinājums. Patiesāki vārdi par šiem nav un nebūs. Priekā;)

maure | 24.01.2012. - 21:54:27

viss kārtībā, ir ievads, paskaidrojums un brīnišķīgāk nobeigt, kā Priekā, nemaz nevarētu. )

faith | 24.01.2012. - 23:15:41

Aplauzies. Atkal. Bet nu- pieredze ir laba lieta.

augenblick | 25.01.2012. - 08:41:17

Turka, paklusē:D un es savā galvā izdomāju ka aplauzos;) bet nu ja nukas, kam negadās:)

paliec | 25.01.2012. - 10:24:37

cerība mirst pēdējā - līdz ar pašu muļķi. viņa ir tā uzticamākā cilvēka dzīves ceļa pavadone. visi pārējie cilvēku agrāk vai vēlāk pamet.