kaut kā...

dzanda | 21.10.2008. - 22:18:43 | Дискуссия прочитана 4461 раз

Vai ticiet mūžīgai mīlestībai*

arturo40 | 21.10.2008. - 22:21:18

Ja no viendienīša tauriņa aspekta, tad jā.

flize | 21.10.2008. - 22:22:56

kaut kā... :))

dzanda | 21.10.2008. - 22:24:06

bet ja ne no tā aspekta&

arturo40 | 21.10.2008. - 22:26:41

Tad jāprasa mūsu ķīmijas speciālistiem, cik ilgas ir šīs ķīmiskās reakcijas. Baumo jau, ka max 4 gadus.

dzanda | 21.10.2008. - 22:28:22

man arī tā liekas... vismaz pēc pieredzes ~

sanderiic | 22.10.2008. - 00:29:01

Es neticu tādai mīlestībai kā raksta grāmatās... tāda akla mīlestība, kuras dēļ esi gatavs mesties ugunī, es uzskatu par slimību. Es savas attiecības balstu uz cieņu pret otru cilvēku... tā ietver sevī visu: uzticību, atklātību, rūpes pret otru un nevēlēšanas nodarīt sāpes.

arturo40 | 22.10.2008. - 01:30:07

Vai tad nav labāk kādas pāris reizes izslimot, nekā visu mūžu baidīties un piesargāties no slimības?  

ginoro | 22.10.2008. - 01:39:04

Ko tad lasi tādas peršas un tērē naudu pirkdama grāmatas ko raksta muļķīši un muļķītes un slimnieciņi !?!
visu taču esi izsvērusi izplānojusi taka dzīvo tik nost svilpodama un lai tie aklie pērk tās grāmateles
dzanda atbildot uz tavu jautājumu -Jā šaubu nav ! TICU MŪŽĪGAI MĪLESTĪBAI (mīlestībai kas ir cilvēka mūža garumā ticu dubulti)

neticīgais Toms   

rebeka-tina | 22.10.2008. - 01:58:55

Visa mūža garumā? Elementāri. Tomēr homoseksuāļu aprindās tas tik liels retums, ka nezinu pat vienu piemēru...      

aleph | 22.10.2008. - 02:01:51

un tad apstājās laiks un tā bija mīlestība,
jo tikai mīlestības priekšā laiks apstājas,
un sekundes, kā smiltis varēja mest uz vienu vai otru pusi,
tam nebija nozīmes.

(I Ziedonis- aptuvens citāts)


No šāda ziedoniskā aspekta, protams ka es ticu mūžīgai mīlestībai. :)

-proximus- | 22.10.2008. - 08:02:55

ticu !

venuss | 22.10.2008. - 10:02:07

Ticu ! Bet ar mani tā nenotiek , bet zinu dažus gadījumus "iz dzīves "    

dzanda | 22.10.2008. - 10:56:24

nu nezinu... man liekas pēc vairākiem gadiem kopādzīvošanas paliek vai nu tikai cieņa, vai pieradums, bet mīlestība... ???? diezvai...

venuss | 22.10.2008. - 11:05:51

Visilgāk dzīvo izdsapņotā un nepiepildītā mīlestība .    

dzanda | 22.10.2008. - 11:10:57

tam gan es piekrītu... bet ne mūžīgi! kaut kā tā nepiepildītā milestība ir vairāk nekā piepildītā!! likteņa ironija

lunatic | 22.10.2008. - 14:18:40

es nesaprotu, kur sadaļā `Ko Tu pašlaik dari portālā? ` ir pazudis teksts `Es priecājos par sevi un citiem`? glābiet mani!!!!!!!!!!!!!!!

koijots | 22.10.2008. - 15:28:28

Tāda lielā mīla, kad kaislīga mīlestība, kura ar laiku pāraug par sirsnīgu pieķeršanos - kad dzīves laikā tas otrs ir tas tuvākais cilvēks šajā saulē (kaut arī seksā varbūt ir bijuši sānsoļi:D) ir sastopama, taču tas nav bieži. Pats "’uz sitiena" varu nosaukt divus, trīs tādus pārus. Pārējās man pazīstamajās ģimenēs laulātie, gluži vienkārši, ir ģimenes partneri, kurus vieno bērni, kopīga saimniecība, kur katram ir savi pienākumi, atbilstoši sabiedrībā iedibinātām tradīcijām - vīrs skalda malku un vajadzīgajā vietā iesit naglu, bet sieva gatavo ēst un mazgā veļu. Un abi labāk vai sliktāk pacieš viens otru. Domāju, ka homoseksuāļu attiecībās ir tas pats, tikai, pašsaprotamu iemeslu dēļ, pašķiras ātrāk un vieglāk. Es uzskatu, ka mīlestība jebkurā gadījumā ir liela vērtība un bagātina cilvēku - pat ja tā paliek bez atbildes, vai neilgst mūža garumā!

rebeka-tina | 22.10.2008. - 23:02:12

pēc ilgiem gadiem kopdzīvē mīlestība nekur nepāraug un nekā netransformējas, ja vien tie abi nav slinki idioti.    

willow | 23.10.2008. - 01:44:17

Atsaucoties uz šo tekstu - "pēc vairākiem gadiem kopādzīvošanas paliek vai nu tikai cieņa, vai pieradums, bet mīlestība... ???? diezvai... " Kad kāds ir neapgāžami pierādījis, ka cieņa, pieradums nav mīlestības sastāvdaļa? Kas cieņā un pieradumā ir tik ļoti pretējs un šausminošs, ka tas automātiski izslēdz tik ļoti cildinātās mīlestības esamību?

willow | 23.10.2008. - 01:50:43

P.s. Par tēmu - jā, es ticu mūžīgai mīlestībai. Bet ne jau tādai, kādu to apraksta grāmatās vai rāda filmās - ar ļimstošām kājām, pārspīlētām kaismes nopūtām un pusstundas blenšanu uz mīļotā bildi darba laikā. Kaut, protams, zināmā attiecību posmā arī šādas izdarības ir pilnīgi normālas. Tad, kad tādas beidzās, nenozīmē, ka tā mīlestība ir kaut kur noklīdusi. Tā vienkārši ir savādāka.
Es, protams, neesmu nekāds poliglots, bet, cik zinu, tajās valodās, kuras pārvaldu, nav atsevišķa vārda dažādai mīlestībai - pret vecākiem, vecvecākiem, brāļiem, māsām, kolēģiem, draugiem, kaķiem vai cilvēci. Tās izjūtas atšķiras taču tomēr, vai ne? Bet vārds... Ir un paliek viens un tas pats.
Katram pašam ir sava mīlestības formula. Tikai varu teikt vienu - mīlestība nemēdz pāriet pavisam. Iemīlēšanās gan.