kaadskautkur
|
2022.10.03. - 22:58:57
Piekrītu
pikaboo.
Iemīlēšanās - daļēji dzīvnieciska, hormoni, ķermeņa reakcijas, romantika. Mēs to jūtam spontāni, nekontrolēti, un vai nu tai ļaujamies, vai apturam, jo ieslēdzas ciniskais prāts: "Bet tas cilvēks taču nav pārāk gudrs, neko nav dzīvē sasniedzis, un vispār nav no manām aprindām un mums nesakrīt viedokļi un... " Jaunībā iemīlēšanās ir spilgtāka tieši tāpēc, ka nav vēl izstrādājies "vēsais prāts" un vairāk ļaujamies tīrām emocījām.
Mīlestība - apzināta rīcība un attieksme, lai sagādātu cilvēkam prieku un pats sajustu prieku no tā, ka spēj otru darīt laimīgāku kaut uz mirkli. Te arī prāts var daudz ko sabojāt ar aprēķinu: "Es viņam tik daudz ko devu, bet viņš man neko... ". Ar gadiem tas kļūst vienkāršāk - atgriežas tīrāka bērna attieksme, kad tev vairs nav svarīgi, cik tu saņēmi atpakaļ, bet pietiek vienkārši ar to prieku par to, ka spēji būt noderīgs. Un nav pat svarīgi, kam - attiecību partnerim, draugam, nedraugam. Ja apzināti liki kādam pasmaidīt, tā bija mīlestības izpausme. Ar partneri mīlestība izpaužas ikdienas sīkumos - atnest tēju, pateikt labu vārdu, atcerēties piezvanīt, ja zini, ka cilvēks uztraucas. Dažādi kompromisi attiecībās. Īsāk sakot, mīlestība prasa ieguldīt darbu un nedaudz ļauties naivumam.
Citēšu Raini: "Gūt var ņemot, gūt var dodot, dodot gūtais neatņemams." Tas ir 100% arī par mīlestību.