janisl202
|
2012.02.03. - 02:56:25
Sākumā ar manu orientāciju bija tā, ka es pats izlikos neko nemanām, izlikos, ka tā seksuālā joma mani vispār neinteresē. Pat tas, ka 16 gados iemīlējos puisī, manī neraisīja pārdomas par manu orientāciju... Protams, visu dzīvi esmu zinājis patiesību, tikai ir ļoti grūti sev atzīt, ka esi tas sliktais, tas, kādā vārdā lamā tos, kurus kādam gribās apvainot... Nenoliedzami visa tā homoseksuālā padarīšana ir viena dikti absurda lieta, jo pēc būtības darbojās visi tie paši instinkti, kas heteroseksuāļiem, tikai tādā virzienā, kurā šiem instinktiem nav jēgas... (Es gan te nerunāju par mīlestību, bet par gribēšanu un modeli kādā vēlamie objekti tiek zemapziņā izraudzīti un sistēmu, kas spiež uz iespējami lielu partneru mainību, kas heteroseksuāļiem ir gēnu izplatīšana, bet homoseksuālā jautājumā - pilnīgi absurdi) Vai es nožēloju savu orientāciju? Nē - es nekad to neesmu izvēlējies un neesmu atradis nekādu saprātīgu veidu kā no tās tikt vaļā. Cits jautājums, ka ir interesanti - vai varēja būt citādi, vai es varēju būt heteroseksuāls. Jo pārliecinošu pierādījumu tam, ka iemesls būtu gēnos, smadzeņu struktūrā vai kādā citā dzīves laikā praktiski nemainīgā jomā - nav. No otras puses man izpildās pilnīgi visi faktori, kurus sabiedrībā mēdz saukt, lai izskaidrotu kā kļūst par gejiem... Protams, es zinu tādus gejus, kam nav neviena šāda faktora, bet vienalga ir interesanti, vai ja šo faktoru nebūtu man - vai es vienalga būtu homoseksuāls... Protams, var jau runāt, ka homoseksuālam būt nemaz nav slikti un tomēr neviens nevar noliegt, ka mums ir jācīnās par to, kas lielākajai daļai tiek pats par sevi un mums daudz kas rada problēmas, kas lielākajai daļai ir pašsaprotami - mēs tiekam nosodīti par to, ko heteroseksuāļi paši dara un bez kā viņi paši nespētu... un mums piedāvā mainīties - kaut viņi paši nevarētu nodemonstrēt tik milzīgu pārmaiņu, jo seksualitāte ir personības kodols un to varētu izmainīt tikai pilnībā iznīcinot personību, kas ja izdotos - būtu līdzvērtīgi nāvei.
Šobrīd gan es vairāk baidos no tā, ka varētu palikt heteroseksuāls, jo patiesībā esmu izcīnījis savu vietu pasaulē un man ir puisis, ko mīlu un ar kuru dzīvojam kopā... un ja tā padomā, ja es būtu heteroseksuāls un man tas viss būtu tāpat vien ticis - es nekad nevarētu novērtēt to milzīgo vērtību, ko esmu ieguvis... un tomēr - es nenovēlētu saviem bērniem būt homoseksuāliem - kaut savā ziņā viss ir vienkāršāk - tomēr būt tādiem nozīmē arī kaudzi problēmu pēc būtības pavisam vienkāršās situācijās un nenoliedzami pat vistolerantākajā sabiedrībā nav viegli atšķirties pēc būtības, nespēt būt tādam kā citi un pat ne pārliecinoši to notēlot... Diemžēl bet cilvēks ir bara radījums un kā visiem bara radījumiem tā daba ir pret atšķirībām, pret tiem, kas neieņem savas striktās nišas, atbilstoši brutālā spēka un fiziskās pievilcības hierarhijai... Kāds droši vien iebildīs, ka cilvēks taču ir saprātīga būtne, bet nu - diemžēl vērtējot cilvēces progresu - to virzību pilnīgi un noteikti nevar nosaukt par saprātīgu... Kaut, protams, instinkti to visu izskaidro, bet tas nav saprāts, kas cilvēci patiesībā vada...