krista92
|
2009.08.10. - 14:20:30
Paldies visiem par viedokļa izteikšanu! :)
Vairāki no jums izsaka neizpratni, kāpēc es nevaru no viņa tā mierīgi aiziet. Pirmkārt, man no viņa ir bail. Otrkārt, negribas pamest savas mājas cilvēka dēļ, kurš šeit tika uzņemts kā savējais, ar pilnu uzticēšanos un pārliecību, ka viss būs tā, kā ģimenē būtu jābūt - būs mīlestība, saticība, miers. Šobrīd, uzskatu, ka tiek spekulēts ar bērnu - vīrs prom neiešot, jo viņa mājas esot tur, kur ir viņa bērns. Neviens cits vīrietis viņa bērna tuvumā nedzīvošot. Bērnam ir tētis un ir mamma, un vecākiem jādzīvo kopā, nebojājot bērnam bērnību. Un lai es nespēlējoties ar uguni, es taču ļoti labi zinot, ka joki ar viņu ir mazi. Tāds ir viņa viedoklis.
Atgriežoties pie bailēm no vīra, pamatošu īsumā, kāpēc tās izveidojušās. Kā jau iepriekš minēju, šis cilvēks nespēj valdīt pār sevi, nespēj savākties, ja kaut kas nav viņam pa prātam. Turklāt, viņam raksturīgi vienmēr justies tam apbižotajam. Piemēram... ir viņam tāda tendence regulāri tusēt pēc darba pa krogiem, iepriekš nebrīdinot. Visu laulības gadu garumā, regulāri (vismaz reizi nedēļā) nāk mājās no rītiem. Telefonu neceļ, uz sms neatbild, ja pārāk sāku zvanīties, vispār izslēdz. Kad pārrodas no rīta, cenšos neko neteikt, jo parasti ir iereibis. Ja nākamajā dienā vēlēšos par to parunāt - 5 minūtes izturēs, atvainosies... bet, ja gribēšu rakt dziļāk un censties ieskaidrot, ka tik bieži tomēr nav pareizi nenākt mājās, galu galā bērns arī to redz un no tā mācās, veidojot savu ģimenes dzīves modeli nākotnē, vīrs sāk palikt jau nervozāks, ilgi necimperlējas, kā likums kaut kas ir jāsalauž, jāsaplēš, jāsasit, jālidina pa gaisu... Bez problēmām var mani raut aiz matiem, kniebt, grūstīt, mest man ar kaut ko (dusmās nedomā, vai tas mīksts spilvens vai bieza grāmata), iesist pa seju. Man ir bijuši gan neskaitāmi zilumi uz rokām, kājām, gan pārsists deguns un lūpa... Nav tā, ka šādi rīkotos katru dienu, bet par retu parādību to arī nevar nosaukt. Ja runāju par geju padarīšanām, reakcija mēdz būt akurāt tāda pati. Nemaz neklausās manī, ka mana attieksme nav noraidoša, cenšos viņu saprast, ja būs nepieciešams, palīdzēšu kā varēšu un turēšu mēli aiz zobiem, lai citi to neuzzin, ja jau viņam tas tik svarīgi - būt "pareizam" sabiedŗības acīs... Bet tas neiedarbojas. Uz jautājumu par to, kāpēc tik ilgus gadus viņam nav bijuši vajadzīgi intīmi sakari ar mani, vai nu atbild - stress pie vainas, vai nu neatbild neko. Kad mēģinu to saistīt ar interesei par vīriešiem, jo ir taču tik daudz mīļu vēstuļu puišiem, geju video meklēti i-netā... paliek agresīvs un atkal viss no jauna. Rezultātā man ir bail, sēžu un klusēju. Ar sevi galā tieku arvien sliktāk. Ir sajūta, ka šis cilvēks mani visu laiku tur zem pātagas... Ar prātu saprotu, ka man no tā jāizraujas, bet, kad sāku censties, tieku atkal aplauzta. Un tā visu laiku.. :(
Tagad nu jau 4 mēnešus dzīvo un strādā ārpus LV. Beidzot es neraudu katru otro dienu, taču problēmas ar to nebeidzas. Reizi mēnesī lido šurp. Kad saku - paņem uz tām dažām dienām bērnu, viņš būs laimīgs, padzīvo pie saviem vecākiem (pret bērnu izturās labi, arī bērns viņu ļoti mīl), jo nevaru ar Tevi būt zem viena jumta pēc visas šīs kaušanās, rupjībām, pēc tā, ka saprotu, ka jau vairākus gadus Tu dzīvo paralēlu dzīvi i-netā, saraksties ar puišiem veidā, kas man nav savienojams ar mūsu attiecībām, atbilde ir tikai viena - nerunā muļķības, es dzīvošu pie savas ģimenes un jautājums vairs nav apspriežams. Turklāt to pasniedz tik agresīvi... jau viņa balsi izdzirdot, man sirds trīc un bail, jo jūtu, ka atkal jau velk uz agresiju, kas, atlidojot šurp, pavērsīsies pret mani. Un pēdējā reizē tā arī bija. Atteicos ģimeniski doties uz Jūrmalu, teicu, lai brauc ar bērnu... tad nu gāja vaļā - auto durvis cirta, kliedza, ka nositīšot mani, noduršot, sāka sist auto stiklus (neizdevās gan izsist), uzsita pa sānspoguli tā, ka jau sabijos - arī tas tūlīt lidos nost... Un viss tikai tāpēc, ka es saku: negribu savu dzīvi turpināt ar tevi un neradīsim bērnam liekas ilūzijas par laimīgu, kopā esošu ģimeni... bet viņš uzstāj - nē, mēs būsim kopā un punkts. Uzstāj tikmēr, kamēr pats uzvelkas, sprāgst un iet pa gaisu... Un es tikai turpinu baidīties...