maikls
|
2008.02.06. - 12:08:26
"Slepkava, kuram it kaa nav nekaadu emociju, kuram nav cilveeciiguma, speej izjust visas augstaak mineetaas sajuutas, kad lieta nonaak liidz kakjim, sunim vai zivij. Paradoks... " - skatoties kaķa vai suņa acīs, cilvēks par dzīvnieka sajūtām spriež pēc sevis. Nav iespējams skaidri zināt, kā dzīvnieks jūtas - tie visi ir pieņēmumi. Līdz ar to tas, ko cilvēks redz dzīvniekā, ir tiešā veidā atkarīgs no viņa emocijām un domām. Žēlojot mājdzīvnieku, cilvēks pārsvarā žēlo sevi, jo viņš dzīvniekā ir ielicis savas skumjas un dzīvniekā redz sevi.
Ja cilvēks būtu cilvēcīgs un iejūtīgs pret dzīvnieku kā dzīvu, individuālu būtni, tad viņš dzīvniekam dotu brīvību un nepadarītu dzīvnieku atkarīgu no sevis, jo atkarība ir nožēlojama. Ja cilvēku patiešām interesētu mājdzīvnieka labklājība un ja viņš cienītu dzīvnieka intereses, tad, pirmkārt, viņš nekad nebūtu kaķenei vai sunenei atņēmis mazuli, otrkārt, viņš neaudzinātu šo dzīvnieciņu atbilstoši savām vēlmēm, treškārt, viņš dzīvnieciņam ļautu darīt to, ko grib viņš un, ceturtkārt, protams, dotu brīvību aiziet no saimnieka. Bet tā vietā cilvēki mājdzīvniekus dresē, piesien pie ķēdes, bar par saskrāpētu sienu vai sapluinītu čību, neļauj iet tur, kur dzīvnieks gribētu, - te nav nekādas mīlestības pret dzīvnieku, tā ir dzīvnieka nekaunīga izmantošana savu savtīgo vēlmju apmierināšanai.