Homofobija kā evolūcijas faktors... / 20

mistiq | 2007.09.28. - 16:34:39 | Peržiūrėta 4098 kartų

Pirms nomētāt mani ar akmeņiem par šķietami homofobijas attaisnošanu, ļaujiet man vispirms pamatot savu viedokli:

Esu novērojis homosexuālu sabiedrību vairākās, cilvēktiesību ziņā attīstītās valstīs un nonācu pie secinājuma, ka mūsu geji un lesbietes bieži vien izrādās intelektuālāki/as, koptāki/as un, teixim, vīrīšķīgāki (geji) un sievišķīgākas (lesbietes) par manis redzēto ārzemju netradicionālo publiku.
Protams, šāds novērojums ir visai subjektīvs un tam var būt daudzi izskaidrojumi - pašu valsts sabiedrību un kultūru atšķirības, "aisberga efekts" (tas, ko redzam, ne būt nav visa patiesība, bet tikai tās pamanāmākā daļa, šajā gadījumā - homosexuālā publika) utt. Bet šī doma manī rosināja teoriju, kuru gribu izlikt apspriedei un uzklausīt jūsu atklāto viedokli par šo tēmu.

Un tātad - manuprāt sabiedrības netolerance vai pat homofobija (lai gan homofobija tiešām ir neveselīgas psihes izpausme un nevar tikt attaisnojama nekādā veidā) ir virzītājs un stiprs motivējošais faktors homosexuālas publikas iekšējai, ārējai un sabeidriskai attīstībai, progresam, evolūcijai.
Respektīvi - mēģinot atspēkot sabiedrības nievājošo attieksmi un maldīgos stereotipus, mēs tiecamies pierādīt, ka esam labāki, stiprāki, gudrāki, apzinīgāki, cešamies panākt ietekmi un teikšanu, ieņemot vadošus un zīmīgus amatus, izlaužamies cauri grūtībām, lai panāktu taisnību. Piemēram, lai lauztu sievišķības stereotipus, geji sākuši (te jau ir runa par visapasaules tendeci) apmeklēt trenažieru zāles, nopietni nodarboties ar sportu utt.

Tajā brīdī, kad sabiedrība pieņem homseksuāļus kā pavisam normālu sabiedrības sastāvdaļu, bez aizspiedumiem un stereotipiem, tad pazūd ļoti svarīgs motivējošais faktors - pierādīt pretējo. Piekrītu, ka nevienam nekas nav jāpierāda. Bet no otras puses - daudziem cilvēkiem dzīve vajadzīga ārēja motivācija, lai kaut ko sasniegtu un bieži vien šāds "grūdiens" tiešām noder. Vismaz, salīdzinot ar to, ko esu redzējis Eiropā.

Šaubos, ka šī doma saņems lielu piekrišanu, jo tā principā noliedz visu, par ko cīnāmies. Es nemēģinu propagandēt netoleranci vai attaisnot to. Es vienkārši mēģinu parādīt, ka viss, kas notiek, notiek uz labu un arī šī sabiedrības "kritika" brīžiem noder, lai neieslīgtu dekandencē un no malas vienmēr izvērtētu savu dzīves stilu.
Pēc principa "per aspera ad astra" (lat. caur grūtībām pie zvaigznēm) vai "What does not kill us makes us stronger".
Un tagad - tradicionāli diskusijas jautājumi, kurus apspriest kā pielikumu manis minētjai domai kā tādai:

1) Vai jums jebkad nācās izjust šī faktora motivējošo ietekmi savā dzīvē?
2) Vai sabiedrīibas kritikas trūkums var novest pie personības progresa palēnināšanās?
3) Vai šāda (vai jebkāda kritika) ir nepieciešama vai arī katram ir tiesības izvēlēties pašam savu dzīves stilu, cik atširīgs no normām tas arī nebūtu?
4) Kas var aizstāt šo motivējošo ietekmi (ja tāda tiešām pastāv) gadījumā, ja sabiedrības attieksme ir pilnīgi liberāla un toleranta?
4) [jebkas, kas ir jebkādā veidā saistīts ar augstāk minēto domu]

NB. Atkārtošos - es nekādā veidā neatbalstu homofobiju vai netoleranci... es tikai cenšos parādīt, ka jebkāda grūtības cilvēka dzīve nāk viņam tikai par labu.
Varētu teikt - tāds muļķa optimisms ;)

Paldies par piedalīšanos! :)
MistiQ

saligiator | 2007.10.07. - 17:59:14

Спасибо касабланка за "пиздят" и за "колокольню" - спасибо. Я вот 4то хо4у сказать:
Дарвин-то, сей4ас на своей колокольне сидит, ржет и, узвиняюсь за виражение, какает на Бсех, потомы 4то и мистиq, и Рендия, и Гриф, и Колдун да все мы одно и то же говорим, только разними словами. Любите друг друга!
Мир Бам!

kasablanka | 2007.10.07. - 20:12:53


:0)
"Приезжай ко мне на БАМ, я тебе на рельсах ... "
Дарвин.