Cilvēki... / 20

alvixz | 2013.06.06. - 00:09:01 | Peržiūrėta 7061 kartų

Kāpēc ir cilvēki, kas nāk un iet, bet ir viens īpašs cilvēks, kas spējīgs atstāt vissāpīgāko rētu dzīvē?

dzana | 2013.06.06. - 15:24:49

Tad, kad sāp dvēsele, ārsts nepalīdzēs. Tikai pats esi spējīgs izķepuroties. Kādam varbūt mierinājumu var sniegt ticība un viņa garīgais tēvs, kāds izlems doties garajā un ne vienmēr sekmīgajā sāpju cēloņu atrašanas ceļā kopā ar psihoterapeitu, kāds par vieglāku atradīs īslaicīgu aizmiršanos kādā no populārākajiem apdullināšanās veidiem. Katrā ziņā viens ir skaidrs — izeja no dvēseles sāpēm nav vienkārša, tā prasa laiku, piepūli un izmaiņas domāšanā.
Bet kā jau saka-koks atstāj celmu, akmens vietu un cilvēks atmiņas.

ien | 2013.06.06. - 15:31:36

kāds izlems doties garajā un ne vienmēr sekmīgajā sāpju cēloņu atrašanas ceļā kopā ar psihoterapeitu

Es, bet bez psihoterapeita, tāpat devu sev ļoti ilgu laiku(miera un nekādas piepūles)pati izdomāju savu rehabilitāciju un par laimi apstākļi ir tād, ka to varēju veikt.Esmu izpētījusi dažādas fāzes, kuras sekoja viena otrai pēc zināma laika(esmu beigu fāzē), kura var stiepties ilgi, bet katrā ziņā tas viss nepaliks bez sekām nākotnē, tur man ir cits, jau pavisam scenārijs.
p.s:īslaicīgas aizmiršanās patiešām darbojas tikai īslaicīgi, jo tā ir pavisam atšķirīga mana puse, ne tā kas ir reālā.

ien | 2013.06.06. - 15:47:24

Fāze pēc beidzamās fāzes(ir atdzimšana), tad ir jāsakārto viss(kam ļoti garajā miera periodā devu atlaides, faktiski ne atlaides, bet vnk, par to neraizējos)un, ja man nebūtu šis miera periods, tad sekas būtu neprognozējamas.Jo pēc dabas esmu tāds cilvēks, kuram tikai, ja ir zināms dvēseles līdzsvars, tad tikai tad nav apātija pret dzīvi vai visu apkārt notiekošo.Nemiera apstākļos nespēju darboties un par nākotni nemaz nerunājot(tā neekistē).

ien | 2013.06.06. - 15:52:47

Pieņemsim, ka tā ir tāda brīvā režīmā mājas psihiatrijas slimnīca(un cilvēki ko dara nepareizi, viņi tādos ļoti melnos dzīves periodos iespējams dikti ierokas darbos, tad pa nedēļas nogalēm nodzerās un citreiz arī aiznarkojās no krenķiem), bet es, lai to visu nedarītu vnk paņēmu brīvu(un tikai piehaltūrēju), līdz ar to esmu saglabājusi, lai arī putnainu, bet veselo saprātu un varbūt sevi pasargājusi no kaut kā galēji sliktāka.Jo nervi bija čupā-konkrēti.

ien | 2013.06.06. - 15:59:58

Patiesībā ļoti interesanti, ja vien šis pacients nebūtu es pati un pats galvenais gandrīz bez zālēm(cik nu vien relaxen caps īpaši kritiskos brīžos).

dzana | 2013.06.06. - 16:16:39

Mūsu psihei ir nepieciešams savs laiks, lai mēs spētu pilnībā pielāgoties izmainītajai situācijai. Cik ilgu laiku aizņems šis etaps katram cilvēkam, ir atkarīgs no šī cilvēka spējas pielāgoties izmaiņām vispār, no spējas atvadīties, pieņemt zaudējumu. Jo grūtāk cilvēkam samierināties ar zaudējumu vai pielāgoties jaunai, negaidītai situācijai, jo smagāks var izrādīties šķiršanās pārdzīvojums. Šajā etapā ir smagi apzināties, ka attiecības ir izbeigušās pavisam.

ien | 2013.06.06. - 16:20:34

Te protams neiet runa par emocionāli stipriem cilvēkiem(kuriem pietiek tikai ar garām pastaigām vakaros), te es tā individuāli par sevi izteicos un piederu(īpaši jūtīgo cilvēku kategorijai+vēl raksturs neko jauks).
Šajā etapā ir smagi apzināties, ka attiecības ir izbeigušās pavisam.
Man tur bija savādāks nedaudz scenārijs, mēs tā kā bijām vienpusēji(pa draugam) un tas notika uzreiz pēc šķiršanās, bet es tā nejutos līdz ar to faktiski n-tie gadi, kuri neveda nekur un tikai tagad divus gadus varēju rehabilitāties, jo kontakts vairs nepastāv(vai kādu laiku bija minimāls, bet tagad jau ļoti ilgu laiku nav vispār).

ien | 2013.06.06. - 16:23:32

Iespējams nedaudz neskaidri uzrakstīju, pēc šķiršanās(kura nebija mana iniciatīva), bijām tā kā draugi vēl ļoti ilgu laiku, līdz ar to nevarēju atradināties un visas iešanas un būšanas gandrīž identiski kā tad, kad bijām kopā bez tā, ka esam kopā(ar visu ko tas sevī ietver), līdz ar to es nevarēju atradināties.Un arī loloju cerības par iespējamo atkal saiešanu kopā.

ien | 2013.06.06. - 16:29:14

Tas viss gan ir tik murgaini, tikpat cik es esmu murgaina.
p.s:vienīgais varu piebilst, ka es, jau arī lai vai mokoties es nespētu netikties, tāpat tiktos un ietu, bet tās visas runas(ko, jau stāsta tam ko, jau uztver par draugu)man tās kā naža dūrieni sānos līdz ar to ilgtermiņā nodeldējās nervi galēji.
Tā ka cilvēks man ir zudis visādos aspektos it kā nebūtu bijis.

dzana | 2013.06.06. - 16:33:06

Zinu, ka neesi kaucēja vai noskumusī dvēsele, kura par šo tēmu prasa kādu padomu.
Bet manuprāt ja reiz esi šķiries, izvēlējies citu ceļu un šis cilvēks tev vēl ko nozīmē... ir jāgriež visi striķi pie velna. Savādāk tik sāpini sevi un neesi spējīgs iet uz priekšu un ja esi... tad tas atņem krietnu laiku no mūsu dzīves.

ien | 2013.06.06. - 16:36:37

Zinu, ka neesi kaucēja vai noskumusī dvēsele, kura par šo tēmu prasa kādu padomu

Kā to kurš uztver, bet faktiski es vnk pastāstu un tad man paliek vieglāk(tā tas darbojas), kad esmu patiešām noskumusi, tad es norobežojos un negribu komunicēt nekur, tad es it kā ieeju "savā pasaulē", tad tā ir pavisam aizvērta.
p.s:laiku tas ir atņēmis, bet es to nespētu tā sagriezt to striķi(to izdarīja manā vietā), pārāk man viņa gāja pie sirds(neveselīgi pat).

loyda2 | 2013.06.07. - 00:03:15

A vot taa tas ir..un met kaut kuulenjus taa ir ;)

alvixz | 2013.06.07. - 00:07:30

Problēma ir tajā, ka itkā esmu ko jaunu ieguvis, bet jūtas sitas cauri un šo cilvēku nevaru mīlēt tik ļoti, kā iepriekšējo - Ar sirdi esmu iepriekšējās attiecībās, bet ar prātu šajās...

ien | 2013.06.07. - 00:17:07

Var gadīties, ka ar laiku iemīlēsi tikpat stipri(nedaudz savādāk, bet arīdzen stipri), bet par to dalīties ar to cilvēku ar kuru esi(nevar), tā bija mana vaļsirdība un kļūdaina.
p.s:visa tā mīlas pasaule ir dikti komplicēta tomēr, nekas nenotiek uz pasūtījuma un vienas sajūtas pārklāj citas-sarežģīti.

alvixz | 2013.06.07. - 00:20:38

Par to visu man ir sakāms tikai šis:
Vai tā diena, vai nakts ielās klīstu viens pats,
Rauju lapas no kokiem un ceru,
Ka uz kādas no tām būs skūpsts vai tavs skats,
Bet tās tukšās es notekās beru.

ien | 2013.06.07. - 00:25:22

Tu tak Alvixz, laikam gribi visas sirds slūžas atvērt vaļā un apravēt ap sirdi(kur, jau sen nezied ne puķes, ne jasmīni)
p.s:Sajūtu pasaulē nevar īsti dot padomus, jo tāpat tas tā nestrādā un ja visi racionāli paļautos uz prātu, tad ļoti daudz problēmu atkristu pašas no sevis.
Un visskumjākais ir tas, ka var to pagātni kaut kā apkarot, bet ja uzsāktu ko jaunu, tad tas tik un tā kaut kādā ziņā nāktu uz āru un tad jāklausās pārmetumi, greizsirdības un tml(kas ir saprotams), bet nomācoši.

alvixz | 2013.06.07. - 00:31:28

Piekrītu formulas nav, bet laikam jānotiek būtiskam satricinājumam, lai cilvēks un dzīve mainītos tik kardināli, ka pat bail sāk palikt...

ien | 2013.06.07. - 00:43:14

Tad Tu domā, ka varētu kontrolēt ko Tu jūti un cik daudz?Kaut kas no cilvēka-robota, es domāju, ka varētu būt tāds satricinājums, kas liktu palikt nejūtīgam uz ļoti daudz ko, bet nezinu vai bezjūtīgam būtu vieglāka dzīve(tāda tukša vienaldzība uz visu), bet par to es arī esmu domājusi.
p.s:vienīgais ko cilvēks var darīt ir drošvien tam vairs neļauties, jo jaunos gados cita domāšana tomēr, kas vecākos gados, lai arī ar sirdi, bet iet vienā solī tomēr vairāk ar prātu arī.Var saglabāt vēsu prātu uz priekšdienām.

ram4ix | 2013.06.10. - 00:11:12

Kamēr cilvēki neiemācīsies novērtēt otra jūtas un citus cilvēkus kā tādus, kamēr neiemācīsies nespēlēties ar citu cilvēku emocijām, tikmēr būs sāpīgi tas. Jo katra rēta mūsu sirdīs mums aizvien mazāk ļauj kādu citu pielaist šai pašai sirdij klāt...

Cilvēki mūsu dzīvēs nāk un iet, tas ir normāli, jo mēs savas dzīves ceļā satiekam šos cilvēkus tad, kad tas ir vajadzīgs un tiklīdz noticis tas, kam bija jānotiek, jūsu ceļi šķiras, agrāk vai vēlāk. Vienīgi mēs dzīvojam tādā pasaulē un esam tikuši tik tālu, ka gandrīz katru dienu kāda rīcība mums nodara pāri vairāk vai mazāk. Daudzi cilvēki nes viens otram ciešanas, citi savādāk nemāk, citiem tā ir vieglāk, iemesli katram savi, bet dēļ šādiem cilvēkiem, mēs augstāk vērtējam tos, kuri mums nedara pāri un šos cilvēkus mēs sev emocionāli pielaižam vistuvāk, bet tiklīdz kāds no šādiem cilvēkiem mūs sāpina, sāpes ir vairākas reizes spēcīgākas, kā no jebkura cita cilvēka.

Mīlestība vienmēr ir risks, tāpat kā uzticēšanās, jautājums, vai maz ir iespējams kādam pilnībā uzticēties, jo cik ļoti mēs varam uzticēties paši sev, zinot, ka mūsu uzvedība ir pakļauta mūsu emocijām un hormoniem, kā rezultātā bieži vien rīkojamies absurdi...

ien | 2013.06.10. - 00:44:49

Daudzi cilvēki nes viens otram ciešanas, citi savādāk nemāk, citiem tā ir vieglāk, iemesli katram savi, bet dēļ šādiem cilvēkiem, mēs augstāk vērtējam tos, kuri mums nedara pāri un šos cilvēkus mēs sev emocionāli pielaižam vistuvāk, bet tiklīdz kāds no šādiem cilvēkiem mūs sāpina, sāpes ir vairākas reizes spēcīgākas, kā no jebkura cita cilvēka.


Tas, jā ir visa pamatā(jo no izteikti kucīgiem cilvēkiem, zina ko sagaidīt, bet viss ir mainīgs, lai vai cik skumji, tas aŗī nebūtu.Un par cik man izteikti sāpina, tāda ceļa šķiršanās, tad patiesībā pilnīgi mierpilni var arī dzīvot sev(tas ir jāiemācās, bet tas ir iespējams).
p.s:nav iedvesmas, tā ka te gari nepārspriedīšu.