alekss
|
2009.03.25. - 11:15:05
Vien īsu brīdi tev bij uzziedēt
Man prātā, sirdīs, gaišās domās,
Kaut tagad vien man rokās
Smaržo tavu smaidu atmiņas
Kā strazdu dziesmas siltā pavasarī.
Es patiesībā neizsāpēšu nekad.
Par šo ziedu nāvi, kuri noziedēja
No pārāk lielu brāzmu cerībām
Un no pārāk karstas siržu svelmes.
Es visu mūžu smelgtin smelgšu
Kā pie mātes kapa smilšainā,
Un ik reizi galvu noliecot es teikšu:”
Ak, piedod, piedod, mana mīļā māt!
Par vārdiem nepateiktiem mīļiem, mīļiem
Kas nu ir palikuši sirsniņā...
Nāks dzīves vēl, cilvēki un mirkļi,
Tie izskries cauri mūsu dvēselēm.
Un neapstāsies laiks pat ne uz īsu brīdi
Lai kā ilgās lūgtu to,
Kaut ceļos mezdamies.
Tak ik reizi pavasara ziedi
Man atgādinās tavu mīļo seju,
Ko gaišos rītos manas domas sveica
Un vakaros kā šūpuļdziesmu maigu
Ka mazam brālim izdziedāja.
Nu paliec sveiks jel, strazdiņ, aizlidojot!
Vien tava dziesma paliks apdvesmota man.
Ta dziesma ir par saules gaišo smaidu,
Kas vēl joprojām man dziļi sirdī skan...