ineta
|
2008.03.27. - 13:39:16
Varbūt padomāt par to, kas stimulē cilvēkus piedalīties gājienā un sevi eksponēt. Pieļauju, ka vienam otram tā varētu būt iespēja pateikt - esmu homoseksuāls (vai esmu kopā ar homoseksuāļiem, bet tas jau apmēram viens un tas pats). Progress jau tagad ir liels, salīdzinot ar to, kas bija pirms gadiem desmit, kad notika "kāzas" un piketi pie MP - tolaik tikai pārdesmit cilvēku uzdrīkstējās pateikt, ka ir homoseksuāli. Taču - ja gājienā iet, lai iespītētu vai lai demonstrētu rupjības, kā tie jefiņi pie Anglikāņu baznīcas pirms kāpšanas poliču apsargātā autobusā - vai tad ko citu kā "nesapratni" lai sagaida? Sanāk, ka geji lecas un saņem pēc nopelniem...
Daļēji pārstāvot transpersonas - esmu gadu sabijusi diskusiju klubā - zinu teikt, ka šobrīd vairums transpersonu negribētu piedalīties. Ja tas nav svētku gājiens, kur satikt draugus un biedrus, radīt prieku apkārtējiem ar savu neikdienišķu izskatu un izturēšanos, paust pašironiju, bet kur jāvairās no lidojošiem priekšmetiem un pilnīgi netaktiskiem žurnālistu jautājumiem, tad diezin vai no mums var sagaidīt pasākuma kuplināšanu - kas būtu visai loģiski, jo šā vai tā esam saistīti ar geju aprindām, bāriem, portālu. Ja tomēr gājienu ilggadīgie dalībnieki teiks, ka tas rada sirdsmieru un labestību līdzīgi Dziesmu svētkiem vai Leģiona dienai (vai kas nu kuram), tad ņemu otro rindkopu atpakaļ! Protestēt - nu ir arī citas lietas, pret ko protestēt, bet priekš seksiņa vai sapazīšanās publiski gājieni galvaspilsētas centrā nu galīgi nav vajadzīgi.
Pret to, ka gājiens papildina politisko un juridisko cīņu - tādēļ ka vieni ir vairāk piemēroti smalkai tamborēšanai, kamēr citi - masveida akcijveida izdarībām - man nebūtu ko iebilst. Tādēļ negribētos dzirdēt par to, ka praidisti kalpo dažu vadoņu ambīcijām.