Slēptais homoseksuālisms.

copypast132ok | 2017.05.15. - 13:56:51 | Peržiūrėta 5319 kartų

Vai šeit ir kāds homoseksuāls vīrietis, kas kādreiz noliedzis savu orientāciju un pirms pilnīgas sevis apzināšanās dzīvojis kopā ar sievieti? Man ļoti vajadzīga Jūsu palīdzība, gribas aprunāties. Uzrunājot kādu personīgi īpašu pretimnākšanu nejūtu, bet varu arī saprast, kurš vēlas runāt par savu intimitāti. Lūdzu, tiešām vajadzīga saprašana par šo lietu!!!

soap | 2017.05.16. - 00:01:25

Nezinu ka ar virieshiem-bet tadu sieviesu gan ir papilnam )) It ipashi-’’vecaa raZhojuma" no Padomju Savienibas laikiem .Un jokaini-bet ir ari BrivLatvijas ’’izlaiduma’’ arii itin ne tik maz vel arvien .Skumji.Tomer-fakts.Sabiedribai un klachumeeleem -asi zobi .Dzive ir nezheliga.Cilveki-vaaji un bailigi .Fakts.

soap | 2017.05.16. - 00:03:26

Vel faktors-audzinashana un galvaa iedziitais ikvienam par ’’pareizumu’’ .Ar to cinities-visgrutak un sapigak parasti, .

copypast132ok | 2017.05.16. - 12:11:16

Jā... dumji. Īstenībā tas ir galīgi garām, cilvēku mānīšana. Divas sabojātas dzīves, ne viens laimīgs ne otrs. :-(

lailux | 2017.05.18. - 15:25:09

Pēc tēmas pieteikuma īstenībā nav runa par izlikšanos, drīzāk meklējumiem pirms sevis atrašanas. Te nekā neētiska nav. Jaunieši gan eksperimentē, gan cenšas atdarināt paraugus. Vai tad tagad gribi sevi nosodīt par to, ka peldēji līdzi straumei? (Cita lieta - ja tā bija laulība un tai ir sekas. bet arī tad nav viena vienīga risinājuma.)

Ja runa ir par sevis pārkāpšanu un īstu sievietes krāpšanu... Kā to tehniski var dabūt gatavu? Ar silikona dildo no burvju cepures?! Ja fizioloģiski un emocionāli viss notiek, tad taču "slēpts" cilvēkā ir heteroseksuālisms. Kaisli pret "sava dzimuma" partneri noraksti uz fetišu - tādi ir daudziem cilvēkiem. Fetišs var dot ļoti spēcīgu fizisku apmierinājumu - stiprāku par to, ko ikdienā dod t. s. dzimumdzīve ar partneri. Jā, pat baudu. Varbūt ir iespējams šinī brīdī padomāt, kas ir "bauda" un kas ir "laime" ilgākā laikposmā. Cilvēki dara neiedomājamas lietas īslaicīgam apmierinājumam. Un daži to dara gadiem. Bet vai tā ir īstā dzīve? Nē. Bet svarīgs papildinājums.


Nebiju domājusi aizskart homoseksuālus pārus, kur ir laime un garīga tuvība. Bet mani vērojumi rāda, ka to ir pavisam maz, turpretim homoseksuālas meklēšanās praktizētāju, sieviešu vīlēju, veselības apdraudētāju, svingeru un morāles grāvēju ir ievērojami vairāk. Seksuālā revolūcija ir traumējusi pārāk daudzus.

dendis | 2017.06.04. - 11:04:34

Nez kapec tadās diskusijās aizmirst pa "Bi" sexualitāti, pašu izplatītāko no visām sexualitātēm ! Pazīstu vairākus "trio" kuri apmierināti ar kopzīvi . Bet ...  vienmēr ir bet, svešā dārzā augļi liekās saldāki ...

janisl202 | 2017.06.09. - 03:58:53

Savas orientācijas slēpšana un reāla tās neapzināšanās var būt gan vienotas, gan arī atsevišķas parādības. Kaut es 16 gados iemīlējos puisī, es pats to ilgi nesapratu, nezināju nemaz, ka kas tāds ir iespējams... Tajā periodā es pats neapzinājos, līdz ar to noliedzu. Vēlāk 22 gados es nonācu pie atziņas, ka mani saista tikai savs dzimums, un nav pamata uzskatīt, ka jelkad būs citādi, jutos nolādēts ar to, nolādēts būt nelaimīgs un viens... Pati atziņa nāca drīzāk piespiedu kārtā, kā pēc paša gribas, tā seksuālā gribēšana kad ir pilnīgi neapmierināta spēj sākt šķobīt saprātu, es sapratu, ka vai nu es ko ar to daru, vai nu tas ir tikai laika jautājums, lai es kādu izvarotu, ne tādēļ, ka to gribētu, bet tādēļ, ka prāts pilnīgi aptumšotos un es to noteikti nožēlotu, ja tas notiktu... Tad es sāku slepus tikties ar sava dzimuma pārstāvjiem, lai risinātu to problēmu, iepazinos ar tādiem, kas dzīvo iespējami tālu, lai nekādas valodas nevarētu atklīst uz manu pusi, nekā nopietna neveidoju, jo ko tādu nav iespējams ilgstoši noslēpt, tā bija fāze, kad es labi apzinājos savu seksualitāti, bet neatzītu to nevienam, atskaitot tos rūpīgi atlasītos ar ko tikos un tas pats tikai tikšanās reizēs. Bija grūti to noslēpt no apkārtējajiem, gan gadījās, ka mani redz kopā ar kādu puisi Rīgā, gan arī runājot par manu izklaidi juka galotnes, latviešu valoda vispār ir ļoti nodevīga slēpjot orientāciju, kad vari saukt par meiteni, bet galotnes tāpat saliksi kā patiesībā bija... Tad es atskārtu, ka apkārtējie neko nepamana, tāpat kā es sākumā jutos, kā vienīgais tāds uz pasaules, tāpat neviens no viņiem nevarēja iedomāties, ka mana dzīve ir atšķirīga. Tad es sāku tikties ar tādiem, kas atrodas tuvāk... Tā es iepazinos ar diviem vīriešiem, no kuriem viens bija heteroseksuālā laulībā un otrs dzīvoja ar sievieti. No slepenības šādas attiecības bija perfektas, jo viņiem bija daudz ko zaudēt, tādēļ viņi ļoti uzmanījās, lai nekas nekad neatklātos. Tas bija ļoti viegli nereti tikties ar draugiem, kā daudzi to dara un nodoties gan zināmiem, gan nezināmiem hobijiem... Tad arī es secināju, ka es negribētu dzīvot kā viņi, ikdienā melot tai sievietei, ka viņa ko nozīmētu un, nodarbojoties ar seksu, domāt par puišiem vai aizvērt acis un vienkārši neko nedomāt... Visu laiku uzkavēties darbā, lai nav jāiet uz mājām, ņemt visus iespējamos papilddarbus, lai tas "darbs" mājās būtu mazāk... Es secināju, ka tad jau vienam būt ir labāk un vai nav vienalga par sabiedrību, tā tāpat mani vienmēr nicināja, iedrošinājās to darīt atklāti vai ne, bet tomēr... Tā nu es aizgāju citu ceļu, TV raidījumā atklāju savu orientāciju, tie manējie "hetero", protams, vairs pārāk ar mani negribēja tikties pēc tā, par pārējiem sev par pārsteigumu atklāju, ka tie, kas bija draugi tādi palika, īstenībā es ieguvu brīvību un zaudēju tikai nepieciešamību melot, beidzot sāku dzīvo kā cilvēks, varēju būt patiess, beidzot man radās cerība izveidot nopietnas attiecības un reāli būt kopā ar to, ko mīlu. Es ilgi biju baidījies no tā soļa un beigās tas izrādījās daudz vieglāk kā jelkad biju domājis...

sarmis | 2017.06.10. - 17:31:24

Nedaudz oponēšu Jānim. Esmu nodzīvojis krietni vairāk laika, kā te esošie domubiedri. Man bija iespēja izveidot ģimeni un izaudzināt bērnu. Taču pienāca laiks, ka vienkārši piegriezās tā dubultdzīve. Tagad dzīvoju saskaņā ar savu orientāciju, mana seksuālā un emocionālā dzīve ir sakārtojusies. Ar saviem draugiem eju publiskās vietās, protams, nebučojamies un neraustam tur viens otram locekļus. Neesam izjutuši neklādu diskrimināciju. Lai mīlētu savu draugu, nav obligāti jāskraida apkārt ar varaviksnes karodziņu. Hetero pāri arī neliekās parka zālājā mīlēties, lai pierādītu savu tuvbu

janisl202 | 2017.06.10. - 23:53:31

Neredzu gan tajā nekādu oponēšanu, dubultā dzīve Tev nepatika tāpat kā man, ar karodziņiem es arī nekādiem apkārt neskraidu un kaut parka zālājā hetero visu ko mēdz darīt, es uzskatu savu intīmo dzīvi par personīgo darīšanu, kurai skatītāji nav vajadzīgi. Kad es runāju par brīvību, es nedomāju nekādu izrādīšanos, vienkārši melot vairāk nevajag. Protams, ja es izdomātu ar varavīksnes karodziņu staigāt, man vienalga būtu tādas tiesības un nevienam uz ielas nebūtu tiesību tur neko iebilst, kaut mana personīgā pārliecība ir, ka savi uzskati ir jāpauž darbos, nevis vicinot pāris centus vērtus suvenīrus. Ja domā par to TV raidījumu - tas bija ātrākais iespējamais veids kā gados krātos melus nomainīt pret patiesību, neatstājot sev vietu šaubām par šo soli, protams, tas ir smieklīgi, ka tādas lietas vispār iet TV ēterā, tikpat labi varētu tur runāt, ka es esmu cilvēks vai vīrietis, bet te nu jāsaka, ka slimā ir sabiedrība, nevis es, kad reiz tā vienkāršā patiesība par to, kas es vienmēr esmu bijis, raisa tādu interesi, itkā komēta būtu ietriekusies Zemē, es izmantoju viņus, lai sasniegtu savus mērķus, bet viņi domāja, ka izmanto mani.

kaadskautkur | 2017.06.24. - 00:48:18

Ir lasīti vairāki interesanti pieredzes stāsti un daudz kas ir atkarīgs gan no seksualitātes, gan no citiem faktoriem, kas vieno abas puses. 

Daži piemēri.

Josh Weed sacēla internetā lielu troksni paziņojot, ka apprecējās ar sievu, pilnībā apzinoties un atklāti atzīstot savu seksuālo tieksmi. Es gan nezinu, cik viņš bija tīri homo un cik bi, taču viņi dzīvo kopā jau vairākus gadus un abiem ir bērni un abi atklāti runā par savu pieredzi. Viņi jau pirms precēšanās bijuši draugi, bet Josh sapratis, ka ir homo, un atklājis to draudzenei. Tad nu abi sākuši spriest, ka jāmeklē atbilstoši partneri, gājuši uz randiņiem utml., taču kādā brīdī secinājuši, ka nevar atrast piemērotākus partnerus kā viņi paši viens otram. Tur gan iespaids varētu būt arī faktam, ka abi ir diezgan dziļi reliģijā, taču nez, cik tas ietekmēja lēmumu. 

Ja partnerus sākotnēji saista kaut kas vairāk par seksu un ja seksuālā tieksme uz savu dzimumu nav neizturami spēcīga, tad pieņemu, ka var būt situācijas, kad izvēlas neriskēt un nemeklēt jaunas attiecības tikai tāpēc, ka esošās seksuāli neapmierina, bet apmierina visādā citādā ziņā. Dažiem varbūt seksuālā tieksme ir tikai viens no attiecību faktoriem, un ne pats svarīgākais konkrētajās attiecībās. Galu galā ir dažādi sublimācijas veidi - varbūt seksuālo enerģiju izlādēja kādās kopīgās cita veida aktivitātēs.

Citi atklājas partneriem daudz vēlāk un, atkarībā no fizioloģijas un emocionālās puses, izvēlas vai nu šķirties, vai arī atklāti "laist pa kreisi". Piemēram, ir gadījumi, kad sekss ir tikai sekss, un cilvēks nezaudē vēlmi būt kopā ar esošo partneri tikai tāpēc, ka reizēm aiziet uz ātru "vienas nakts randiņu", atklāti par to sarunājot, un vēl jo īpaši, ja esošais partneris spēj to pieņemt.

Kad skatos uz daudziem it kā parastiem hetero pāriem, es reizēm brīnos, kā viņi vispār spēj būt kopā. Piemēram, vīrs ir liels dabas draugs un bieži dodas medībās, atstājot sievu mājās vienu, un vispār abiem nav praktiski nekādu kopīgu interešu. It kā būtu salikti kopā divi cilvēki, kuri saistījās tikai seksuālās tieksmes dēļ. Nu jā, ir bērni, par tiem abi vecāki rūpējas bez gala. Tas arī viss. Atņem seksu, un nekā tur pāri nepaliek, tikai formāla ģimene. 

Bet ja būtu otrādi? Ja emocionāli abi ir tik ļoti saraduši kopā, ka nespēj iedomāties šķiršanos, tad nez, kas varētu būt traumējošāk - saraut šo gadiem ilgušo saiti vai arī turpināt dzīvot kopā, atrodot citus risinājumus (atklāti vai slepus "laist pa kreisi" utml.). Pie tam, jo lielākas ir šo cilvēku personiskās "novirzes no normas" (kaut kādas ļoti specifiskas kopīgas intereses vai rakstura īpatnības, kas kalpoja kā svarīgs faktors sākotnējai attiecību veidošanai), jo mazāka ir iespēja, ka viņi spēs pietiekoši ātri atrast jaunu partneri, kurš apmierinātu pilnībā, neradot nelabojamu zaudējuma sajūtu attiecībā uz savu iepriekšējo partneri. 

Reizēm tiešām "labāk zīle rokā, nekā mednis kokā". Tomēr dzīvot slepenībā gan ir traumējoši, jo bieži ir tā, ka otra puse kaut ko nojauš, taču klusē; savukārt, homo partneris domā, ka nemanāmi krāpj otru un ir vai nu pilnībā apmierināts ar situāciju, vai arī jūtas vainas apziņas sagrauzts. Jebkurā gadījumā briesmīgas attiecības. Labāk tad atklāt otram patiesību, un tālāk lai notiek, kas notikdams. Ja jau sekss tik un tā nebija normāls atdeves trūkuma dēļ, tad vismaz partneris uzzinās, ka tā nav viņa vaina. Ir lasīts, ka homo partneri jūtas nelaimīgāki tad, ja nezina, ka otrs ir homo, jo tad viņiem ir pamats domāt, ka kaut kas ar pašu nav labi, ja jau otra puse pilnībā neatdodas. Rezultātā sanāk, ka abi dzīvo ar slēptu vainas apziņu. Bet ja īstais "vainīgais" atklātos, tad dažos gadījumos viss vēršas uz labu. Vai sliktu (ja gadījumā kāds uzskata šādu mokošu attiecību izjukšanu par sliktu notikumu).

Tiešām, reizēm šķiet smieklīgi, kā liela daļa sabiedrības un popkultūras ir tā ieciklējusies uz seksu (kaut gan bieži slēpj to zem vārdiem "mīlestība", "papardes ziedi" utml.) Tā ir tikai dabiska tieksme, tāpat kā ēst vai, atvainojos, kakāt, un mēs taču publiski netaisām troksni ap to, kuram kādā krāsā ir "vēdera izeja" un ka cilvēks, kam garšo ķiploki, nedrīkst būt kopā ar cilvēku, kurš necieš ķiplokus. Tā ir bioloģija, nekas vairāk, un nevienu pie tā nedrīkst vainot, ja jau tur neko nevar darīt. Partneru izvēlei vajadzētu būt tikai katra personīgajai darīšanai, un ja abas puses izvēlas viena otru pilnībā apzināti un saprātīgi, tad ir lieki no ārpuses spriest, cik viņi ir vai nav saderīgi.

oomny | 2017.07.01. - 19:30:34

Gana daudziem mēdz būt šitā



it īpaši tiem, kuri, uzaugdami pirms MTV un interneta, nav dabūjuši no bērnības iebarotu viendzimuma attiecību pašsaprotamību. Es pusaudzībā un pat vēl agrāk, pats to nesaprazdams, krašoju uz visādiem džekiem (klasesbiedriem utjpr) tādā veidā, ka man viņi likās ak tik forši un ak kā man gribējās ar viņiem būt labos draugos.

Sarmja stāsts arī ir samērā izplatīta situācija starp cilvēkiem no plusmīnus viņa paaudzes.

Par hetero pāriem, sarmi, nav gan taisnība, tie pavasaros maigojas parkos un citās publiskās vietās tādos apmēros, ka šķērmi metas skatoties.

sarmis | 2017.07.01. - 23:50:50

oomny, nu tie ir maldi, ka vecajos laikos nebija viendzimuma attiecību, vienīgi tās nebija tik publiski afišējamas. Cik atceros, gan skolas, gan studiju gados iznāca gana daudz reižu iešļākt saviem vienaudžiem attiecīgā vietā, protams, par to mazāk runāja un, ja ko kaut kad pamanīja, tad nosodīja - ’fuj",   nu bet tagad ir tieši tāpat.

oomny | 2017.07.02. - 15:46:05

Es jau nesaku, ka attiecību un pišanās nebija. Bet gana daudzi dzīvoja to dubulto dzīvi. "Draudzējās" un precējās ar pretējo dzimumu un paklusām pisās ar džekiem. Starp citu, sazin kāpēc daži 30, 40 un pat 20gadnieki arī tagad tā dara.
Tas, kā padlaikos nebija, ir ar "viendzimuma attiecības ir ok" mesidžu piesūcināta popkultūra.

Viena lieta, ko es apbrīnoju, ir tas, kā jūs tais laikos spējāt uzost tos klases, kursa, dienesta vai darba biedrus, ar kuriem nonākt līdz šļākšanai, tai pat laikā attiecīgajā kolektīvā "neafišēdamies". Es saprotu, kā divi džeki, kas jau kādu brīdi ir tuvi čomiskās jeb bromantiskās attiecībās (modīgais vārds bromance, ja tev nav zināms, ir atrodams vārdnīcā) var kaut ko "pamēģināt", kad apzinies, ka čoms nekādi negatīvi nereaģēs ja tu viņam izteiksi priekšlikumu un ja arī viņam nebūs šādas intereses, bet nokoļīt nepazīstamu džeku plašākā kolektīvā, nu tur ir jābūt baigi labam radaram un aknai.

alvils | 2017.07.02. - 16:27:10

Senos laikos man bija par mani kādus 7 gadus vecāks paziņa un tad no viņa stāstītā sapratu, ka fakultātes tualetēs bijuši uzraksti par noteiktiem laikiem. Ja šajos laikos tualetē atnāca, tad varēja dzirdēt klauvējienus un ja bija interese, tad vārēja atsaukties. Un tālākais jau skaidrs. Par tālāko gan viņš nestāstīja, jo tādās attiecībās viņš neielaidās. Droši vien augstkolas tualetēs ieapazīties bija vienkāršāk, jo tur gandrīz tikai jauniešus varēja sastapt, nebija risks, ka klauvētājs būtu vecis. Priekš vispārējās sabiedrības, nezkāpēc ir tādas baumas, laikam bija Brasas dzelzceļa stacijas tualetes.

Bet vispār - par senajiem laikiem ir ļoti, ļoti daudz jautājumu! Vai toreiz puišiem patika apkampties, skūpstīties? Vai toreiz atbilstošo interešu vīrieši skuvās? Kas viņiem patika - orālais vai anālais? Vai tika lietoti prezervatīvi, kādas bija slīdamvielas? Vai bija kaut kas vairāk par vienreizējām tikšanās reizēm? Vai bija mīlestība? Kas notika armijā un obligātajās talkās - vai tiešām ļoti gribošie džeki paslepeni lavījās uz tualeti, lai tāpat vien dročītu?

oomny | 2017.07.02. - 20:41:36

Par staciju un citām publiskajām tualetēm ir daudz dzirdētas leģendas, un tradīcija nav pavisam mirusi, centrālajā stacijā it kā joprojām kaut kas notiekot un arī daža laba iepirkšanās centra tualetēs. Bet augstskolu tualetes, ō, nezināju.

Armijā, kā dzirdēts, viss kas mēdza notikt. Jo kas tad ir armija, pa lielam kolektīvs kā kolektīvs, tikai tāds, kurā tu esi 24/7 un kur nereti gadās kopā ar kolēģiem veikt visādus grūtus uzdevumus (tātad labāk iepazīsti kolēģus) un kur nav pretējā dzimuma (tāpēc tie, kas kinsija skalai pa vidu, var pabīdīties uz vienīgā pieejamā varianta pusi).

Par "kā" - šķiet, visā pasaulē pirms AIDS džeki drāzās bez prežiem, un slīdamībai vien iespļaudami. Neatceros, kur lasīju, un vai bija runa par padomiju vai rietumiem, ka beigt ne-iekšā esot bijis nepieklājīgi. Preži padomijā parādījās aptiekās kad, astoņdesmitajos? AIDA tad nebija, tā ka džekiem - priekš kam. Un speciālo lubrikantu taču arī nebija. Cik patiesi ir nostāsti par vazelīnu, nav ne jausmas. Manuprāt vazelīns vai jebkura cita taukaina ziežviela ir baigā ķēpa ko pēc tam grūti satīrīt, nez vai daudziem kas tāds likās ērti.
Visāda maigošanās un bučošanās, cik dzirdēts, nav bijusi populāra, pārsvarā tikai drāzās, dročīja un sūkāja. Palasi to R Rudušas grāmatu ja neesi lasījis, tur ir gana krāšņi stāsti.

alvils | 2017.07.02. - 20:57:51

Vaīī kā negribas maksāt 6.70 par epub... vietējā tautas bibliotekā nebūs un kauns arī būtu...

oomny | 2017.07.02. - 22:44:38

Stabu ielas bibliotēkā ir.
Malači, ka izdevuši arī elektroniski, nezināju.

oomny | 2017.07.02. - 22:47:21

Bet kas gan ir seši septiņdesmit? Tikai viena-pusotra ieejas maksa kādā no izklaides iestādījumiem, kurus tu apmeklē vai neapmeklē, un kāda piektdaļa no lētākajām operas, kuru tu apmeklē, biļetēm, vai vienas pieticīgas pusdienas lidiņā. Par grāmatu - totāli vērts.

sarmis | 2017.07.03. - 01:20:40

Man "tie laiki" ir pagājušā gadsimta 70.-80.-ie gadi. Mēs, jaunie puiši, gan skūpstījāmies, gan visādi citādi izpaudām savstaprējo maigumu. Ja par slīdvielām, tad tika izmantots ziepju šķīdums, vazelīns. Ja bija fiksais sekss, tad pietika nedaudz pakairināt vīrieti ar pirkstu, lai muskulis atsābinātos. Nu tie nostāsti par tualetēm ir drīzāk leģendas, neesmu tādas lietas piedzīvojis

sarmis | 2017.07.03. - 01:49:59

Jā, par prežu vēsturi - senajos laikos prežus gatavoja no aitu zarnām, ķīmijas industrijai attīstoties, tos sāka gatavot no gumijas. Atceros savu bērnību (1960.- ie gadi), ka vecākiem ģimenes aptieciņā glabājās "baloniņi", kurus tad bērni uzpūta. Tad jau es nezināju, kas tas par izstrādājumu Tagadējā formāta lietiņas parādījās te 90.-o gadu sākumā

oomny | 2017.07.03. - 03:41:41

Sarmi, kā ar vazelīnu, nebija šausmīgi liela ķēpa nomazgāt no rīka un dibena? Un prežus džeki ar džekiem taču sāka lietot tikai AIDS laikmetā, vai ne? Jo viss pārējais, ko var saķert, phe, kurš ta no tā baidās, tas viss jau sen ir ārstējams.

Uzrakstus vismaz tualetē Cēsīs parkā lejā no pilsdrupām es pats esmu redzējis kaut kādā apmēram deviņdesmit trešajā. Bet var jau būt, ka tos visus kāds viens pervelis rakstīja un neviens tur ne nāca ne atsaucās. Jūrmalā vēl tagad esot kāds vīrs, kurš Bulduru stacijas tualeti un citas vietas, tai skaitā pusizdemolētu lapeni kaut kur kāpās, apraksta ar vēstīm divpadsmitgadīju meitenīšu vārdā.