janisl202
|
2009.05.01. - 23:58:03
Vienmēr esmu smējies par to terminu "homoseksuālais dzīvesveids", to dzirdot vienmēr liekās, ka tas noteikti ar kaut ko baigi atšķirās no parastā dzīvesveida, kamēr patiesībā vairumam tas dzīvesveids ir tāds, ka no rīta pamostas, paēd, iet uz darbu, vakarā atgriežās mājās sava mīļotā apskāvienos - kas gan tur par īpašo dzīvesveidu?
Par savas orientācijas apzināšanos - to nevar nejust, tikai grūti sev to atzīt, jo šādu cilvēku slēpšanās sabiedrībā ir radījusi mītu, ka tā ir ārkārtīgi reta parādība, kamēr tas tā ne tuvu nav. Bailes no sabiedrības nosodījuma pat nav lielākā problēma - lielākā problēma ir tikt galā ar personīgo nosodījumu. Es savu orientāciju sāku sajust jau 8 gadu vecumā, sev to atzīt spēju vien 22 gados... pat neskatoties uz to, ka 16 gados biju pirmo reizi iemīlējies puisī, diemžēl bet sabiedrībā pret to ieaudzina tādu nepatiku, ka ir ļoti grūti sev atzīt, ka esi tas "sliktais". Protams, dzīvojot ātri vien nākas atklāt, ka tas nemaz nav slikti... Patiesībā es esmu domājis, kas notiktu, ja es pamostos un atklātu, ka esmu heteroseksuāls - īstenībā tas būtu briesmīgi - viss kā parasti, kā visiem - vai vērts tik garlaicīgu dzīvi dzīvot?
Lai jau es nepiekopju nekādu ’’īpašo dzīvesveidu", tomēr nevaru noliegt, ka netradicionāla orientācija dzīvi padara netradicionāli interesantu, lai arī attiecības ir grūtāk izveidot - tās arī rada daudz lielāku prieku un baudījumu. Sabiedrības nosodījums īstenībā nav nemaz tik liels - ja esi pats labs pret citiem nu neies viņi būt par tiem riebekļiem un uz labiem darbiem atbildēt ar ļauniem. Atklājot par savu orientāciju citiem neesmu neko zaudējis - tikai ieguvis, man nav jāslēpjas, jāmelo, jāliekuļo un jātēlo neesošā interese pret pretējo dzimumu.