Būt cilvēkam...

ram4ix | 22.05.2011. - 20:26:16 | Diskusija lasīta 1386 reizes

Atskatos uz to kas pēdējā laika ar mani noticis un domāju, vai jebkurai iracionālai, šķietami nesaprotamai un negaidītai rīcībai no kāda cilvēka puses kā attaisnojums der tas, ka viņš ir cilvēks, vai tomēr pastāv tādas robežas, kuras neviens vairs nepārkāptu, kur 100% visi cilvēki piekristu, ka tā nedrīkst, vai arī no cilvēka jebkurā laikā var sagaidīt jebko, bez jebkādām robežām, tikai tāpēc, ka viņš ir cilvēks...
Es tieši domāju cilvēku rīcību, reakciju uz notikumiem, vārdiem, idejām, un arī savstarpējās attiecības, tas ko cilvēks apzinas, ko ne, runa nav par likumiem vai ko tml...
Interesē ko citi domā... ?

reven | 22.05.2011. - 20:58:37

Man šķiet šodien cilvēkiem patīk visu attaisnot ar personisko uzskatu un rīcības brīvību.Sak, mana dzīve, ko gribu, to daru.Bet mēs dzīvojam mijiedarbībā.Viens otram.Robežam jābūt, kā vadmotīvam, uz ko iet vai neiet.

kokavarde | 23.05.2011. - 00:57:04

Vienmēr esmu uzskatījusi, ka cilvēku līdz galam nevar iepazīt. Tas attiecas arī uz mammu, labāko draugu tiripiri, jo no cilvēka var sagaidīt da jeb ko, protams mēs daudz maz apzinamies, kas otru dara priecīgu, bēdīgu, kas viņu pamatīgi uzkačā, tātad daļēji cilvēku pazīstam, taču man ir vieglāk dzīvot ar domu, ka ne viss ir tik balts kā izskatās un dažreiz tas pat palīdz, izkļūt no ritošām pērļu bumbām, kas nebeidz līt gar vaigiem - jo Līga kā Līga ir ilūzija, bet kā cilvēks nē. Šajā gadijumā varbūt visu padaru vieglāk priekš sevis, samierinos, ka nevienu līdz galam neiepazīšu, bet man no tā nav sliktāk, varbūt mazliet skumji.

Tik drausmīgs ir cilvēka "pieradums", bet tik raksturīgi cilvēkam. Par pieradumu es varētu entiem rindas nomest.

Rau, pat daļa no slepkavībām ir attaisnojamas, nav runa par to, ka aiz stāv dusmas un tā, bet iemesls, lai sargātu citus, lai cik stulbi tas neskanētu, jautājums vai palikušie spēs samierināties un saprast to pašu...

karina429 | 23.05.2011. - 13:12:56

’no cilvēka jebkurā laikā var sagaidīt jebko, bez jebkādām robežām, tikai tāpēc, ka viņš ir cilvēks... ’

tā ir. tā it kā nebūtu ’jābūt’ sapņu līmenī - bet tā vienkārši ir. slepkavības protams ir attaisnojamas metafiziski nejaušos sociālos kontekstos, mums liekas ka ’attaisnojam’ ar racionalitāti un veselo saprātu bet īstenībā mēs apelējam pie bara/sabiedrības un konformisma/bailēm no ekskomunikācijas. ’es sargāju bērnus’ strādā, ’nepatika cepure’ visdrīzāk nē. pirms pacelt pirmo uz pedestāļa - ’es sargāju bērnus’ daudz kur pasaulē ir pieņemama homofobiska naida nozieguma racionalizācija. Visas vērtības (arī manas personiskās) ir konformisms, retorika, tukši vārdi, vai labākajā gadījumā estētika. T.i. ’labais’ manī tipiski reducējas uz to ka uz grīdu bez līķa ir patīkamāk skatīties un smaidoši cilvēki man apkārt ir skaistāki par izmisušiem. Bet es zinu ka tā ir mana personiskā gaumes lieta un citam var būt otrādi. jebkurā situācijā, jebkurā mirklī.

Un jā šai kontekstā attiecībām vienīgā nozīme ir tagadnes (negribu teikt ’mirkļa’ jo īslaicība ir tikpat nejauša kā ilglaicība) izbaudīšanā. Jebkurā mirklī sagaidīt var absolūti visu - gaidas, pieradums, ’pazīšana’ ir ilūzija ar kuru dažiem ir vieglāk dzīvot, bet savā būtībā tas ir pašapmāns vai pat evolucionārs mehānisms kas ļauj ’uzticēties’ (resp integrēties) barā.

maikls | 23.05.2011. - 19:46:29

Rodas iespaids, ka ram4ix grib, lai citi apstiprinātu, ka pastāv robežas, kuras neviens nedrīkst pārkāpt, ka pasauli var sadalīt labajā un sliktajā, baltajā un melnajā. ;)

Nav neviena cilvēka, kurš būtu pilnībā iepazinis sevi, un kur nu vēl iepazīt un pilnībā izprast citus... Lai gan prāts vēlas visā rast skaidrību, salikt visu pa plauktiņiem un izkrāsot pasauli melnbaltu, tas nav iespējams. Savstarpējo attiecību jautājumus ar prātu nevar atrisināt, jāseko sirdij, un ja arī nav drosmes sekot sirdsbalsij, tad vismaz vajag pašam sev atzīt patiesās jūtas, nenoliegt tās, lai arī cik "neprātīgas" tās šķistu. Ar citiem cilvēkiem tur maz sakara, - ja tiksi skaidrībā ar sevi, tad arī atkritīs jautājums par citiem.