ticat istai milestibai? / 20

runājot par beznosacījumu mīlestību, es nesaprotu, kāpēc tās pieminēšana lielākajai daļai asociējas ar kaut kādiem augstiem, netveramiem un ezotēriskiem plauktiņiem vai šķiet, ka kas tāds iespējams tikai attiecībā uz bērniem.
manuprāt, "beznosacījumu mīlestība" (un "īsta" mīlestība vispār) balstās saprašanā, ka neviens nevienam nepieder + tajā, ka mīlestībai nav sakara ar tirgošanos. nu no sērijas - ja tu man tā, tad es tev šitā / ja, tu man izdarīsi to, tad es tevi mīlēšu mūžīgi / ja tu man neteiksi, ka mīli, es tevi ienīdīšu utt. jā, tāds "tirgus" ir nepieciešams kopdzīves un sadzīves organizēšanai - ja tu nomazgāsi traukus, es iznesīšu miskasti vai - man šodien sūdīgi, ja tu mani pažēlosi, es neprasīšu, lai tu nedēļas nogalē brauc līdzi pie maniem vecākiem utt. tas ir neizbēgami, bet uz tādiem pašiem principiem tiek balstīta arī sadzīve kopmītnēs, komunālajos dzīvokļos, draugu attiecībās utt. atšķiras tikai "preces un pakalpojumi".
mīlestība vai nu ir vai nav un, ja tās eksistencei ir nepieciešams "tirgus", tad manuprāt, viņas nav. varbūt ir pieķeršanās vai bailes palikt vienam utt, bet ne mīlestība. protams, tas, uz kādiem nosacījumiem cilvēks gatavs "tirgoties" var būt saistīts ar mīlestības esamību vai neesamību (t.i. gatavība kaut ko upurēt, ziedot vai gluži otrādi neiesaistīšanās un vienaldzīgums), bet var arī nebūt. varbūt cilvēks gluži vienkārši nav spējīgs dot otram, to ko otrs gaida, lai gan mīl. tad ir jāizvēlas, kas svarīgāks - tā prece vai pakalpojums, kas nav pieejams vai mīlestība un iztikšana bez šīs lietas/darbības - pofig, kas tieši tas ir. var, protams, turpināt gribēt abus, bet tas parasti rezultējas slimīgās, postošās, vienu vai abus iesaistītos pazemojošās attiecībās.

vienīgais nosacījums mīlestībai ir katrs cilvēks pats. ja kāds mani nemīl, tad tā ir mana problēma, nevis tā cilvēka, kurš nemīl un kaut ko pārmest viņam ir lieki un nereti arī pazemojoši. protams, ir normāli, cilvēcīgi, saprotami pieķerties otram un baidīties palikt vienam, bet ir bīstami aizmirst par to, ka neviens nevienam nepieder. bīstami - tāpēc, ka tā ignorēšana vai aizmiršana pilnīgi noteikti beidzas ar sāpēm un ciešanām. tāpat arī, mums nereti gribas domāt, ka otrs mums ir kaut ko parādā - mīlestību, rūpes, gādību... bet tad rodas jautājums, vai otrs vispār ir prasījis to, par ko mums liekas, ka viņš ir "parādā"? varbūt mēs to entuziastiski/pašaizliedzīgi/utt. esam viņam uzkrāvuši bez prasīšanas vai viņam to maz vajag. vēl manliekas, ka "veselīga" mīlestība iet roku rokā ar pašcieņu, bet, ja tev un otram ar pašcieņu viss kārtībā, tad nemaz ij prātā neienāks mēģināt balstīt mīlestību uz piederēšanu otram, apmaiņu ar "precēm un pakalpojumiem" un bailēm palikt vienam.

nešaubos, ka katram var būt citādāka izpratne par to, kas ir mīlestība un, ko tā nozīmē. šī ir manējā. (un es nebūt neapgalvoju, ka nepieķeros vai netirgojos. es vienkārši cenšos paturēt prātā pamatu tam visam. brīžiem sanāk labāk, brīžiem sliktāk)

p.s. tie vārdi pēdiņās likti tāpēc, ka prasītos izvērstāks skaidrojums, kas ar to tiek domāts, bet nu es negribu rakstīt par to referātu, tikai pieglabāt savā blodziņā savas domas un sajūtas attiecībā uz šiem jautājumiem.