Kaut kur pa ceļam
Tas bija senos laikos, tik senos, kad es vēl nebiju sabojājis savu fantāziju ar ezotēriku, metafiziku, pseidozinātni, NDE, OOBE, Kastanjedu, Ekhartu Tolli ... Kaut gan biju neglābjams fantazētājs attiecībā uz "parasto zinātnisko fantastiku", taču tas bija pavisam kas cits un man pavisam noteikti un skaidri zināms, ka tikai fantastika un nekas vairāk. Tātad, es, naivs un provinciāls lauku students, stāvēju Rīgas stacijā uz perona un lasīju vilcienu sarakstu. Nebija kur steigties un nebija ko darīt, biļete nopirkta, līdz vilcienam vēl pusstunda. Kad sapratu, ka vilcienu sarakstā neko jaunu neizlasīšu, atmetu ar roku (protams, tikai iztēlē) un devos pie soliem zem jumta. Lēni pietuvojās kāds vīrietis. Vecuma novērtēšana nav mana stiprā puse (drīz sapratīsiet, kāpēc). Varbūt ap 40? Īsti neatceros, kā tieši sākās saruna, bet atceros, ka viens no pirmajiem jautājumiem bija "Tu laikam slikti redzi?" Eh, uzkāpiens uz varžacs, bet vismaz tas izklausījās ar patiesu interesi un nevis ar izsmieklu, kā to ir nācies tik bieži piedzīvot. Tāpēc bez liekām emocijām atbildēju īsi - jā. Faktus jau nenoslēpsi, noteikti viņš redzēja, kādu piepūli man sagādāja vilcienu saraksta pētīšana. Protams, arī mazliet iespringu, jo, apzinoties, ka esmu naivs un provinciāls (hm, vai cilvēks, kas apzinās savu naivumu, vēl arvien ir naivs? laikam naivs jautājums... ), zināju, ka var būt riskanti tā runāt ar svešiniekiem. Taču viņš neizskatījās ne pēc ubaga, ne sektanta, ne kādā citādā ziņa nenormāla vai bīstama cilvēka, un arī pēc fiziskās uzbūves nešķita tik liels un stiprs, lai es nevarētu aizmukt, ja nu kas. Un tā pamazām viņš nez kāpēc sāka stāstīt par saviem sapņiem. Tiem, kas naktī. Nē, ne erotiskajiem. Par reliģijas tēmu, par to, cik šie sapņi šķiet reāli, un par to, ka viņam esot sajūta, ka galvā kaut kas esot atvēries. Es klausījos ar nelielu interesi un arī mazliet sirreālu klātesamības un svarīguma sajūtu, jo tēma piesaistīja. Laikam jau tikai tāpēc, ka man no bērnības gadās apzinātie sapņi. Nu tie paši, kas angliski "lucid dreaming" - kad vari kontrolēt sapni vai arī vienkārši izbaudīt, līdz paliek bail, ka tik neiestrēgsti tajā savā "virtuālajā realitātē". Un tēmu uzsāka šis svešais, es tikai klausījos, bet neko neteicu, jo tas jau bija tajos senajos laikos, kad man īsti nebija ko teikt. Bija arī mazliet bail, ja nu tomēr šis cilvēks nav īsti pie pilna prāta? Pienāca mans vilciens, iekāpu, paskatījos pa logu. Šis no perona pacēla roku sveicienam. Es pacēlu savu pretī. Vairāk es nekad viņu nesatiku, bet reizēm iedomājos un gribēju satikt, it īpaši pēc tam, kad biju izbradājies pa to "nenormālo literatūru". Man, par laimi, nekas nekur "neatvērās", un izrādījās, ka apzinātie sapņi ir visumā normāla parādība, kaut gan nav plaši izplatīta, tāpēc var radīt dīvainas reakcijas no apkārtējo cilvēku puses, ja par to sāc runāt. "Kādu zālīti tu pīpē?" - "Es vakaros dzeru pienu ar ievārījumu - vai tas varētu būt pie vainas?" Kāpēc es šo uzrakstīju? Nez, varbūt tāpat vien. Ja nu kādam kaut kur tas kalpo kā puzles gabaliņš, ko vēl nav kur iekabināt, bet kādu dienu būs. Tāpat kā man. |
Publicēja: kaadskautkur
Datums: 06.10.2017. - 10:12:23
Lasīts (reizes): 2492
Komentāri: 2
|
| |