Mans ūdens stāsts- trešā daļa
Tad nu regulāri laukos vilku sandales, lai ar tām pabradātos pa ūdens lāmām. Protams, darīju to vēlā vakarā, kad pārējie mājnieki bija jau pie miera.
Bet bija tāaaaaaaaaaads kaifs, kad man tas izdevās. Ne vienmēr bija tādas iespējas. Bija gan nogurums pēc darba, reizēm arī vakari tādi lietaini- kad vispār negribējās bāzt degunu ārā no mājas. Vajadzēha (sausā laikā) kādus 300 metrus noiet līdz mazam pīļu dīķītim.
Protams, skatījos- lai mājās neviens nezinātu par manām slepenajām vēlmēm. Laikam tas izdevās, neviens tā arī nekā nesaprata. Tā tas ilga vairākus gadus, pirms internets bija un ir pieejams visur. Tagad tāds pieejams arī laukos, un izrādas- es šādiem sapņiem neesmu viena. Tiesa, mans fetišs ir ļoti netradicionāls. Lai dzīvo slapjās sandales.
Tā vai citādi, savas velmes dēļ uz laiku biju kļuvis par tādu kā lūriķi. Atceros, pusaudžu laikos Rīgā, kad staigāju citās darīšanās pa ielu, gaidīju lietainās dienas. It sevišķi, ja bija smags pērkona gāzies, un rensteles nespēja savākt ūdeni. Tad ielās izveidojās upes. Es uz kāda ielas stūra gaidīju, kas notiks tālāk.
Protams, tādā lietusgāzē cilvēko gaidīja, kad viss pāries. Bet apmēram katrs desmitais, laikam steidzīgākie, turpināja staigāt vien. Zem lietussargiem. Tostarp daža sieviete uz augspapēdenēm. Ja kājās bija laiviņas, tad tās tika novilktas. Bet lielākie svētki bija, kad daža nenovilka sandales uz papēdīšiem un tāpatas staigāja pa pelķēm. Kādos trijos gadījumos redzēju, ka sieviete to darīja ar zināmu patiku. Protams, tas bija tad, kad “tīmeklis” vēl nebija. Kad tas bija- tas jau pavisam cits stāsts.
Labprāt sarakstītos ar cilvēku, kam šis viss rakstītais patika. |
Publicēja: anastasijs
Datums: 24.03.2016. - 08:54:16
Lasīts (reizes): 1974
Komentāri: 0
|
| |
