paliec | 09.02.2014. - 21:33:56
es baidos no zirnekļiem, jo reiz mani pavisam mazgadīgu viens sakoda. bija sāpīgi. un tomēr es tagad tos ņemu rokās un un iznesu ārā no sava dzīvokļa un palaižu skaraidīt brīvā dabā (nu vasaras laikā ne pie šiem ziemas mīnusiem). es baidos no lapsenēm, jo esmu tapis sadzelts. un ne reizi vien... un tomēr, ja kāda dauzās gar loga stiklu, jo ne tur ielidojusi un meklē ceļu atpakaļ ārā, es to paņemu rokās un izlaižu ārā - lai lido mājās. tikai cilvēki, kas to redz skatās uz mani kā uz jukušu. es to ignorēju un ļauju visiem par sevi domāt kā par garā vāju un aptaurētu.

oomny | 08.02.2014. - 15:06:28
manuprāt, strādā variants mēģināt iemācīties bez bailēm, iesākumā, komunicēt ar pavisam maziem sunīšiem, braukt ar slēpēm no vislēzenākā, vislēnākā iesācēju kalniņa, utjpr., tā gūstot pārliecību, ka tu vari attiecīgajā prasmē bez riska rīkoties savu spēju robežās, un audzēt šīs robežas un attālināt baiļu slieksni. tāpat arī tavā gadījumā.

vespera | 08.02.2014. - 13:50:43
Viņu sauca Māris?... :D

rune | 08.02.2014. - 13:50:11
Tās ir ļoti cilvēcīgas bailes un laikam es arī nožēloju, ka atvēros vēlreiz cilvēkam(neatstājot sirds rezervi), pat ja kopābūšana ilga trīs gadus, jo pēcāk tas šķiršanās fakts(mani absolūti iznīcināja), lai es absolūti vairs nekad negribētu neko kopīgu ar vārdu mīlēt(tas ir pārāk sāpīgi ar uzsvaru uz pārāk)knapi izķepurojos ar Dievpalīgu!