Ja vakara tumsā istabā iemitina vairākus desmitus sveču un vienlaikus kvēlina vismaz pāris vīraka kociņus, pa laikam nobaudot aromātisku dūmu arī no ūdenspīpes, tad beidzot kaut uz neilgu laiku iespējams atslēgt saprātu. Paliek vien sajūtas.. Bet, ja reiz nav saprāta, kurš visu noglabā atmiņā, tad arī sajūtas nemaz nav tik kaitīgas. Un, lai gan pie loga jau ierasti klauvē nakts vējš ar kaulainiem koku zaru pirkstiem, to izdodas noklusināt ar pietiekami intensīvu "ambient" mūziku. Var sacīt, ka šonakt atkal esmu pusceļā, tālu projām no šīs pasaules. Pusceļā.. Uz kurieni? Nezinu.. Bet noteikti projām no šīs realitātes. Gribu aizmirst visu, nedomāt, neatcerēties, necerēt, nepieķerties. Tikai aizmirst. Kaut vismaz uz brīdi. Būt tur, kur nav ne labā, ne ļaunā, ne prieka, ne skumju, ne naida, ne mīlestības, ne cerības, ne izmisuma. Tikai miers no visa un pasargātības sajūta.

Domas kļūst gurdenas, tās vijas un klaiņo apkārt tikpat lēni un nesteidzīgi kā vīraka dūmu strūkliņas šajā naktī. Un acu skatiens arvien kavējas pie trīsošajām sveču guns liesmiņām. ..Vai ir iespējams sadedzināt vienatnes un nolemtības sajūtu? Un kaut nedaudz sasildīties.. ..desmit svecēs? ..divdesmit? ..trīsdesmit? ..simts?.. Ir?!

"..when I miss you most of all, my darling.." (Coldcut, "Autumn leaves")