Deja
Padejo ar mani, garamgājējs. Pastiepj roku, pasper soli. Dejo. Vai dzirdi kā spēlē ielu muzikants? Ik pa laiciņam skanīgi iekrīt monēta - pateicība par mākslu... it kā par to var atmaksāt ar naudu.
Dejo ar mani, ne par ko nedomājot - viegliem soļiem, takts aiz takta, nots pēc nota. Nebaidies pasmaidīt, necenties iegaumēt vaibstus, nelūko saglabāt atmiņā siltumu un veidolu. Dejo.
Noskan melodija, izgaist pēdēja burvība. Laid mani. Ejam katrs uz savu pusi ne ar ko viens otru neapgrūtinot. Rokas vēl tur mūs kopā, bet acis jau meklē nākamo garamgājēju. Nākamo, kurš atsauksies un dejos, dejos līdz reibumam, līdz, līdz, līdz... kam? Varbūt līdz brīdim, kad pašai vairs nebūs spēka, līdz momentam, kad nāksies apsēsties ceļmalā - blakus ielas muzikantam - un ar skumjām vērot citus dejojam.
Varbūt tad atcerēšos Tevi, garamgājēj, un sapratīšu, ka nedrikstēja ļaut dejai beigties. Bet kā vienmēr būs parāk vēlu - mums abiem.
Nav tiesa, ka paliek jutas, paliek atmiņas par deju un par roku siltumu... dažreiz. |
Publicēja: aniri27
Datums: 01.12.2012. - 01:45:18
Lasīts (reizes): 2060
Komentāri: 0
|
| |
