auksta nakts ar rēgiem...
Kārtējā darba diena. Atvadas no kolēģiem. Vientulīgas, skumjas Rīgas ielas. Tik daudzās ielās viņa atceras mīļoto. Kāpēc, tāpēc, ka tik daudz kur viņa bija blakus.
Izkāpj no mikroautobusa. Jauks sveiciens no šofera – Arlabunakti. Hloja atbild – Arī Jums. Bet iekšā ironisks smaids par to vai patiešām šī būs laba nakts. Mīļotā ir kaut kur Tenerifē. Ausīs skan Bah Tee, Ljubvi dostoina toljko mama. Viņa aizdedzina cigareti. Apkārt neviena nav. Klusums, aukstums. Viņa apstājas pie mājas ievelk kārtējo dūmu no cigaretes un skatās uz vietām, kur viņa bija blakus. Tepat uz soliņa viņas abas sēdēja un meitene klausījās mīļotās stāstos par vectētiņu. Tepat viņas dzēra alu. Tepat mīļotā stāvēja pēc kārtējā strīda, noskumusi, nikna, neizpratnē, kāpēc tāda attieksme. Paņēma savu somu un devās prom.
Te mīļotā trešajā reizē, kad bija atbraukusi ciemos stāvēja ar padsmit garām baltām rozēm. Sētniece vēl pateica, Kakoi horoshii maljchik. Bija vienalga, ka viņa kļūdījās, jo bija mīlestība. Tāda dabīga, kaislīga. Hloja valdās un nakts klusumā izskan tikai vaids, kas izlaužas no iekšienes, acis aizveras, lai slēptu asaras. Bet tās nevar noslēpt. Viņa izmet izsmēķi un dodas nospiest durvju kodu, cik daudz reižu viņas abas šeit ir nākušas iekšā kopā. Neskaitāmas. Laimīgas, sastrīdējušās, priecīgas, iekarsušas, iemīlējušās... Hloja dodas iekšā un ar acīm glāsta to vietu, kur stāvēja mīļotās BMW, durvis lēnām veras ciet, bet viņa turpina stāvēt, viņa gandrīz saļimst, atspiežot galvu pret durvju stenderi. Tā ir auksta, bet nespēj atvēsināt viņas karsto sāpju pilno prātu un sirdi. Hloja sajūt to iznīcinošo smagumu krūšu rajonā. Kad tas beigsies, kad tas pārstās plosīt...
Negribas šonakt gulēt šajā gultā, jo atmiņās viņas maigais, trauslais augums. Viņas saldkaislie pieskārieni. Mīļotās smarža starp palagiem.
Varētu sēdēt un vienkārši skatīties un atcerēties pirmo reizi, kad mīļotā pieskārās tā kā spēj pieskarties tikai mīloša mīļotā sieviete. „Poderži”, viņa teica un iedeva gredzenu, kas atradās uz vidējā pirksta. Vēl joprojām Hlojai ir šis gredzens. Viņa nenēsā to, jo bail, ka pazaudēs, ka pazudīs vēl kaut kas tāpat kā mīļotās nēsātais kuloniņš ar viņu abu īpašo zīmi, kā pazuda tuvums, elementāra komunikācija un laikam jau arī mīlestība. Ja būtu mīlestība, tad viņas būtu kopā. Bet tagad nekā. Tukšums. Nē, tas nav tukšums. Sāpīgas atmiņas, kas kā purvs ievelk atkal un atkal.
Brīžiem šķiet, ka ir pārgājis, ka ir jau labi, ka dzīve turpinās un tad kāds sitiens, kas iemet atpakaļ un Hloja sēro par bijušo, izbijušo, par skaisto un skumjo, kas ir bijis... un tad zūd jēga.
|
Publicēja: jahlo
Datums: 06.03.2012. - 00:15:52
Lasīts (reizes): 1914
Komentāri: 2
|
| |
