par atvaļinājumu; ļoti daudz burtu 2
tātad nedaudz pavazājos un konstatēju, ka tamās lidostas snekotavas ir visai atbaidošas un tikai viena vizuāli ir ciešama. tad nu tur arī nopirku kaut kādu bulku ar gaļu, sieru un rukōlu (izdomāju, ka kārtīgāku ēšanu vajadzēs izveikt tad, kad visa ’šprotu kārbiņa’ būs savākusies kopā un ārpus lidostas kaut kur, bet bulku paņēmu, jo kuņģis jau sāka kļūt pārāk neapmierināts un paust visādas rupeklības, kuras man nebija nekāds noskaņojums uzklausīt). manis ieplānto mierīgo bulkas apēšanu iztraucēja kaut kādi sīkie (divi puišeļi apm 20 vai 22-gadīgi). tātad šitie divi vīrišķi sāk mani lenkt un sist kanti, a es vienkārši savam kuņģim ’muti’ aizbāzt gribu, nevis ar puišeļiem flirtēt. vobšem, šie no manis kaut ko grib, bet es šiem atbildu angliski, ka neko nesaprotu no šamo itāliskās vervelēšanas. tad nu šie vēl tur ko saka un tajā tekstā pavīd vārdi - ’no komprendo’. ta ij tos es uzreiz iegaumēju un turpmāk ik pa brīdim viņiem šito pasaku. bet viņi nevar mani likt mierā. ar žestiem liek noprast, ka šamiem patīk mana anturāža, mēģina noskaidrot no kurienes es esmu un kā mani sauc un vēl kaut ko es nekomprendēju. ar šo viņiem vēl nepietiek un viens no viņiem sāk ap mani grābstīties. bļins! un es tur kā idiots nevaru saprast - maukt šam pa purnu vai spert starp kājām. beigās izrādās, ka šams ar paļcomtičkanje metodi grib man likt saprast, ka šamam patīk mani gredzeni un viņš tos uzskata par krutiem. bet es negribu nekādus mazgadīgus itāļus; es gribu vienkārši piebeigt savu bulku. tad viņi aiziet. paldies dievam, varu beidzot ēst mierīgi bez traucējumiem. pabeidzu ēst un sāku domāt, ko vēl tādu riebīgu sadarīt, kamēr ir jāgaida. bet tak arī padomāt neļauj! šitie abi tirliņi atkal atvelkas un kaut ko man stāsta tai savā nevalodā. no tiem pāris vārdiem, kurus es saprotu un viņu žestiem man sāk rasties nelabas aizdomas, ka grib man ko notirgot. i tago es turpinu savu jau iesākto taktiku - ’no komprendo’. beigās viens izvelk no somas voņas butelīti un kaut ko vervelē. es turpinu nekomprendēt. beigās abi pieiet pie tās snekotavas pārdevēja un ar to parunā, ij man tiek pateikts angliski, ka šamie grib man pārdot to voņu par 19-mit jevrikiem. pasaku - no! nu tak atšujieties no manis! šie dodas prom. noskatos, uz kuru pusi viņi iet, un savācu savu tašu un dodos pretējā virzienā. bet nu tā lidosta, kur mums tas randevū ir sarunāt, ir visai maza, līdz ar to man šos puisiešus nākas satikt vēl. vispirms sākas pantomīmas teijāteris s ņizkimi poklonami un citādām uvažuhas izrādīšanas žestu kombinācijām, pēc tam atsāk man uzmākties, tā kā es spītīgi turpinu nekomprendēt, tad jaunākais no tā pārīša (kurš starp citu ir caca - gaišzilā jaciņā ar sārtu dāmas rokassomiņu pār plecu) man baksta ar savu somiņu un kaut ko saka, kas man atkal rada aizdomas, ka man vēl kaut ko grib notirgot. kad abi saprot, ka es nesaprotu, ko viņi grib, somiņa tiek atvērta un parādīts man tās saturs. tur ir smirdeklīši (gan smirdkociņi, bumbiņas, konusiņi un vēl kaut kādas formas vīraki sapakoti mēģenēs). un šitie smirdeklīši visi ir tajā jiptīgajā cacusivēnrōzā krāsā! mamma mia! tā krāsa tak ir tik indīga, ka es uzreiz iedomājos, ka, ja tos smirdekļus piekūpinātu, - dūmi arī būtu rōzā! tie, kas mani ir dzīvē skatījuši var mēģināt iedomāties to skatu, ka es sēžu pie galda, uz tā atrodas piekūpināts rōzā smirdkociņš un mani skauj rōzā dūmu mākonīši... man pašam šitādas šausmas iedomāties neizdodas... atkal pasūtīju viņus kuda podaļše. ’no’ - viņi saprata un ļoti negribīgi atkāpās. klaiņojot pa lidostu satiku šamos vēl dažas reizes, bet tad vairs atkārtojās tikai pantomīms s ņizkimi paklonami. pēc tām rōzā šausmām es aizvilkos līdz snekotavai un paņēmu glāzi vīna - manam prātam bija vajadzīga palīdzība, lai atgūtos... tā nu es vēl kādu laiku pa lidostu padefilēju un tikai tuvojoties gaidāmā čeloveka piezemēšanas brīdim aizvilkos līdz arivaliem un tajā telpā piepakaļojos tā, lai redzētu to infoekrānu par gaisāpasistajiem. kad esmu tā ērti iekārtojies, redzu, ka uz kāpnēm parādās pazīstama seja. nu ja jau seja ir pazīstama - ņemu savu pekeli un dodos tās virzienā. tālākā čeloveka piezemēšanās gaidīšana jau izvērtās mierīga un patīkama, un pēc kādas pusstundas arī mēs visi trīs beidzot bijām kopā ij piedzīvojumi varēja sākties (varētu padomāt, ka vēl nekas nebija sācies; ka tik ne arī). tīri veiksmīg tikām pie noīrētās mašīnas, veiksmīgi atradām ēstūzi un tur ieturējāmies. ēstūzī bija fantastisks oficiants. pilnīgi lēmēts. rezultātā apkalpošana bija visai interesants process - gan lēna, gan kaitinoša, gan pārsteidzoša, gan pilnīgi neizprotama... reizi simts gados tāda veida apkalpošana ir pietiekami interesanta, lai to varētu pat izbaudīt, bet nu ne biežāk. pēc tam veiksmīgi atradām internetu, lai sameklētu pieņemamu naktsmītni un varētu aizdoties gulēt.
viesnīcas istabiņa bija gatavais ledusskapis. arī tālajos dienvidos tagad vai ziniet ir ziema. apkures viņiem nav un tā kā arī tūristu nav, tad viss tiek saldēts ciet. kaut kādi +15 pēc Celsija tā kā ir par aukstu patīkamai gulēšanai un kondicionieris neko diži ātri nespēj telpu piesildīt. vienīgais labums, ka neguļam parkā uz soliņa.
turpinājums sekos...
|
Publicēja: paliec
Datums: 01.03.2012. - 18:26:07
Lasīts (reizes): 1689
Komentāri: 0
|
| |
