Apsnigusie Koku zari...
Apsnigušie koku zari, es atrodos pasaku mežā,
kur sniegpārsliņas dejo riņķī uz apli,
un ielu stūri, laternām spoži apgaismoti.
Es dodos virzienā uz savām mājām, bet acis
neatraujot - no šī pasakainā skata,
kas paverās manā priekšā, es gluži
vai patiesi jūtos tā, ka atrastos savā sapņu filmā.
Veroties apkārt un aizdomājoties
par to, cik daudz gan skaista ir radīts,
un šie vakari vēlie - un mēness atspulgs
manā sejā, man tie patīk. Un baltā?
Baltā ir mana krāsa vistuvākā,
šķiet, mums daudz kā ir kopēja.
Tad es satveru šo Dieva doto mirkli,
lai to savā sirdī iemūžinātu,
saglabājot to, lai paustu Viņa varenos darbus,
šo mākslu - abstrakto. Viņš ir radījis gan debesis, gan zemi,
zilganzaļos un krāsainos toņos,
mirdz trotuārs, kā apzeltīts un dimantiem pārklāts.
Un viss, ko vien es redzu -
ir Viņa roku darbs, un,
viss, ko vien es saskatu -
ir mīlestība, šo mīlestību -
kas pat sauli savā siltā apmetnī ietītu,
kas mēnesim zvaigžņu stundu dāvinātu,
kas gan cilvēku, uzlūkot spētu.
Un tas vien, ka es zinu, ka Viņš ir -
man ar to pat nepietiktu,
un tas vien, ka pazīstu Viņa Vārdu -
man ar to šķistu par maz,
lai vārdos aprakstīt, es to maz spētu.
Runājot par Viņa mīlestību, runājot,
par savu mīlošo Tēvu -
reizēm, gribās daudz vairāk veltīt šo laiku,
bet brīžiem, tas paskrien man garām pat nemanot.
Un tas vien, ka mēs runātu ik vakaru,
tas vēl nav nekas, jo es gribu vairāk,
es zinu, ka tur ir daudz vairāk,
ir vairāk par to, ko prātam es saprotu,
ko ar dvēseli uztvert spēju.
Ir daudz vairāk par sapņu ilūzijām
un aizvadītiem gadiem, un es gribu
iepazīt - iepazīt Viņu, patieso, taisno,
vēl daudz vairāk kā līdz šim brīdim,
visu no sevis atdodot, nekā lieka nepaturot.
Es gribu izprast vairāk - kas ir šī mīlestība,
ko Viņš upurēja, ziedoja - savu Dēlu uz
šīs zemes sūtot - nevainīgu Jēru.
Sirds asiņo.
Klusums.
Jo es zinu, ka pie Tevis, mana sirds mieru
sev rod - vien uz Tevi es gaidu,
atbildi saņemot.
Un lūgšanās, mans gars, mana sirds
uz Tevi kliedzot, slāpēm un ilgām -
es gaidu, gaidu to dienu, kad Tevi
atkal sastapšu, no sirds, es gaidu,
kad Tevi ieraudzīšu un
Tavu balsi atkal sadzirdēt spēšu.
Es gaidu..un stundas paskrien nemanot..
klusinot savu sirdi -
un rokas augšup pret debesīm
paceļot. Es atdodu Tev, šo mirkli.
|
Publicēja: devill
Datums: 25.02.2012. - 05:17:19
Lasīts (reizes): 1823
Komentāri: 1
|
| |
