Kustība
Šodien, domāshanas sistemoloģijas lekcijā, kamēr pasniedzējs stāstīja par kopsakarībām, aizdomājos par domu nerealizēto potenciālu. Lai arī kā es atbalstītu sakārtotu un pārdomātu domu, tomēr nevar noliegt, ka arī pashai idejai ir liels svars. Ir tikai saprotams, ka cilvēks, pirms sākt kaut ko teikt, pārdomā savu sakāmo. Kaut vai tik daudz, lai runa, ko viņsh saka, būtu attiecināma uz konkrēto situāciju vai diskusiju, tādējādi atļaujot viegli un saprotami komunicēt vienam ar otru. Tajā pashā laikā, shāda pārdomāshana varētu nevisai pozitīvi iespaidot jebkuras zinātnes un pat sabiedrības attīstību. Nevēlos spriest par to, kas notiek konkrētās sfērās, bet tīri vispārīgi par piemēru var paņemt studiju vidi [vai vidusskolu, un pat darba vidi, jo visur to savā ziņā var novērot]. Kad profesors uzdod jautājumu par tēmu, kas vēl nav bijusi, vai ir nesaistīta ar to, kas tiek pasniegts, kursā lielākoties iestājas klusums. Pat tad, ja ir nojausma par to, kāda varētu būt pareizā atbilde, cilvēkiem ir bail izblamēties. Tas, protams, ir saprotams tīri psiholoģiski, tomēr shāda izturēshanās neizpilda domu, jo kamēr tā nav izteikta, tā tik pat labi var arī neeksistēt. Un tikai tad, kad kaut vai ideja par domu tiek izrunāta, kāds to var papildināt ar savu idejas daļu, un iespējams, pat var izveidoties visnotaļ pamatota diskusija, kas novestu pie jau pārdomātas domas. Šodienas lekcijas ieguvums - ir svarīgi runāt. Diemžēl no pashas lekcijas neko daudz neatminos.
|
Publicēja: leah
Datums: 18.10.2011. - 21:13:28
Lasīts (reizes): 1846
Komentāri: 3
|
| |