.."piektais gads" (I)..
Start > Programs > OpenOffice.org 3.3 > OpenOffice.org Writer..
Pēc šīs “maģiskās” formulas nu jau vismaz pēdējo divu gadu laikā iesākas ikviens mana bloga posts. Atzīstos, ka esmu palaidies slinkumā (pie tam pamatīgā slinkumā) un vairs nevaru sevi piespiest uz tradicionālo balto lapu un spalvaskātu pirkstos. Iespējams, arī tādēļ man rodas liekas problēmas ar savām mūzām. Varbūt..
Bet ne par to šoreiz stāsts. Šoreiz gribas vienkopus +/- sakarīgi apkopot tos iespaidus, kurus nesušas pēdējās dienas. Nu tos iespaidus, kuri radušies pēc pēdējās lielākās trauku plēšanas (atsauce uz mana bloga iepriekšējo ierakstu). Toreiz es čīkstēju par garlaicību, kas gan nav man īsti raksturīgi, jo pat savā lielākajā “besī” es vai nu turu muti ciet, vai arī atrodu ar ko pats sevi nodarbināt. Lai nu kā, bet manas vārda dienas periods vienmēr ir bijis arī grūtākais periods man pašam. Iespējams tādēļ, ka tas iezīmē [beidzot] manis paša pārēju uz vasaras laiku (JĀ, oficiāli varu paziņot, ka tagad arī savā pasaulē esmu ATĻĀVIS iestāties vasarai!  ) Vai arī, iespējams, tādēļ, ka mani vecāki savā pirmā mirkļa sajūsmas eiforijā (nu pēc tam, kad es biju pagodinājis šo pasauli ar savu ierašanos!) tomēr nošāvuši nedaudz greizi, piešķirot savam pirmdzimtajam tik pietiekami enerģētiski spēcīgu vārdu, kādu ne katram ir pa spēkam nest.  Bet.. Es cenšos.. Jānis.. Jānīts.. Jančuks.. Jancis.. Jancijs.. Jans.. Jānis C. (lai atšķirtu no visiem pārējiem darba kolēģiem – arī Jāņiem! ).. Džonijs.. Džei.. Džei Sī.. [J]uliet [C]harlie (tas jau no “profesionālā kretīnisma aviation english” alfabēta..) Vēl kādas jaunas idejas, kuras neesmu dzirdējis??
Lai nu kā, bet meitenes personāla nodaļā, šķiet, nespēja pretoties vienam no mana “lūdzošā suņa” skatiena paveidam (vienmēr esmu pieturējies ieskatam, ka ar administrāciju jāsadzīvo “pa labam”, kamēr vien viņi nav devuši pamatotu iemeslu sevi “sist”), kad tā mīļi palūdzu iespēju izkārtot sev atvaļinājumu jūnija pēdējās divās nedēļās. Tiesa gan, pat tā īsti tajā brīdī neapjaušot, kā tieši to aizvadīšu, bet vienkārši instinktīvi saprotot, ka vēl arī PIEKTO gadu pēc kārtas Zāļu vakaru aizvadīt postenī ar stiletu pirkstos, datorpeli plaukstā, “headset’u” uz ausīm un BEZALKOHOLISKO (brrrrrrrrrr... ) alus kausu pie rokas – tas mani vienkārši piebeigs. Piektais gads.. Nu ja, mēs jau zinām, ka revolūcijas parasti arī notiek “piektajos” gados!
..Un kā tas viss beidzās?.. Nu loģiski – pēc trauku plēšanas sekoja autobusa biļete virzienā uz dzimtās pilsētas pusi. Un kārtējo reizi nošausminoties gan par Rīgas autoostas stāvokli, tajā uzturošos [saprātīgo?] būtņu kontingentu & vēl arī biļešu cenu kārtējo palēcienu – nez, varbūt, ja vienreiz Tukums “savāks” savu lidostu atbilstoši visiem ICAO “gostiem” un beidzot atbrīvos RIX no Ryanair, aizvilinot to pie sevis – tad varbūt ērtāk būs no Rīgas līdz Tukumam aizlidot un tālāk tad ar busiņu?.. Vai kā.. Anyway, wishful thinking.. For now.
Nu ja, es novirzījos. Bet galarezultātā tas viss beidzās ar “pazudušā dēla” atgriešanos dzimtajā sētā. Un ar pirms manis eksistējošo senču pirkstu pieskārienu nogludinātu cirvja pietu pirkstos, kamēr pats centos apdarināt mājinieku jau sagādātās bērzu meijas. Vispār – eksotika.. Lauku eksotika! Cirvi nebiju turējis rokā jau gandrīz kā desmit gadus, bet iemaņas joprojām tā arī nekur nav zudušas. Pie šāda secinājuma nonācu pēc tam, kad vismaz stundu biju padarbojies saulē un svaigā gaisā, “sagaterējot” gan meijas, gan pie vienas reizes arī sīkmalku svētku vakara ugunskuram. Arī malkas skaldīšana ir pietiekami laba alternatīva trauku plēšanai stresa noņemšanas nolūkos. Un, ak, ja vien arī es pats ikvienu savu dzīves piespēlēto problēmu spētu atrisināt tikpat vienkārši, ar cirvi rokās.. Nē, nu var jau mēģināt, var mēģināt; bet tad tas, šķiet, pavisam droši beigtos ar manis paša izolēšanu kādā drošā vietiņā, tiesas procesu par tematiku “maniaks uzbrūk ar cirvi” un rezultējošu ieslodzījumu uz pārdesmit gadiem.. -->(II)
|
Publicēja: goldingietis
Datums: 25.06.2011. - 19:42:17
Lasīts (reizes): 1846
Komentāri: 2
|
| |
