->..Mercedes Benz Citaro savu uzdevumu ir paveicis. Tāpat kā “Rīgas Satiksme” kopumā. Veiksmīgi esmu nonācis galapunktā. Sēdies, RS, deviņi. Jo “desmit” nekad nedodu nevienam. Pat ne pats sev. Principā. Jo VIENMĒR ir lietas, kuras var darīt labāk. Tomēr, šķiet, es novirzos no tematikas. 

Zini, kādas ir “sajūtas pirms?” Sajūtas PIRMS pirmā randiņa, sajūtas PIRMS darba intervijas, sajūtas PIRMS garšīgām pusdienām, sajūtas PIRMS pirmā skūpsta, sajūtas PIRMS “beigšanas” seksa laikā.. Nu īsāk sakot – tie daži laika momenti, kuros sakoncentrētās domas un sajūtas izšaujas cauri galvai teju vai sekundes daļās, atstājot vien.. Hmmm.. Iespaidus.. Jo domām & analizēšanai vienkārši nepietiek laika!

Arī pats kārtējo reizi atkal piedzīvoju to “PIRMS-sajūtu”. Necentīšos anallizēt, jo tas būtu vienkārši bezjēdzīgi un lieks laika patēriņš; sacīšu vien to, ka atkal, pēc četru gadu pārtraukuma, izkāpjot 24tā busiņa galapunktā un tad sajūtot gaisā netālās jūras viegli sāļo aromātu, vēju brīvību un viļņu šalkas – es visu šo kokteili ievilku sevī tāpat kā savās nāsīs ievelk gaisā jūtamo aromātu kaujas zirgs pirms cīņas (salīdzinājums, iespējams, mazliet neatbilstošs, bet tas nu ir tas, kā sajutos! :D) un.. Aizrikšoju kaujā! Tas būtu – cik vien ātri iespējams, no busiņa galapunkta vismaz kaujas zirga tempā lidoju jūras mola virzienā. Nepievēršot uzmanību botu skaņai pret asfaltu, nepievēršot uzmanību apkārtnei, nepievēršot uzmanību vispār nekam. Nu Tu taču arī zini, ka dzīvē gadās tādi mirkļi, kad visa Tava būtība koncentrējas tikai mērķa sasniegšanai un nekam citam vairs neatliek uzmanības. Nu re, arī ar mani atkal sanāca tas pats. Un, kā rezultāts tam, es Boeing lidženes tempā nomēroju visu ceļu no pieturas līdz pat galapunktam – Mangaļsalas jūras molam. Ja būtu pieturējies pie savas parastās procedūras, tad noteikti būtu iemetis skatienu pulkstenī, lai piefiksētu laiku – cikos ierados, cikos nonācu galā, cik ilgu laiku tas prasīja.. Bet, kā jau minēju kaut kur augstāk, tad šodien es neesmu īsti “ES”. :) Varbūt tas ir saules dēļ, varbūt noskaņojuma dēļ, varbūt arī – mana šodienas personīgā “code white” dēļ..

..labi, tagad atkal esmu spējīgs piefiksēt arī tādus sīkumus, kā, piemēram, botu skaņa pret ietves segumu. Tikai pašlaik pēc tā vairs nav nekādas vajadzības, jo botas atpūšas. MANAS botas. Ja reiz esi novietojis savus 188 auguma centimetrus relatīvi ērtā pozīcijā uz viena no ikdienišķi pelēkajiem mola akmens bluķiem un tajā pašā laikā priecājies par to, cik izmisīgi & bezspēcīgi nikni jūras viļņi snaikstās pēc Tavām pēdām.. Nu tad gandrīz vai arī sāc domāt, ka tomēr esi varenāks par visiem jūras dieviem un, iespējams, savu solījumu viņiem varētu pat nepildīt.. Vai kaut kā tā.. Bet! Nē! Galu galā ne jau velti līdzi paņemtajā MEL (minimum equipment list) sarakstā ir gan baltvīns, gan arī baltā šokolāde ar melnajām plūmēm. Sāksim?.. OK..

Pirmais glāzes tilpums Arthur Metz ir veltīts un aiziet jūras viļņos kā ziedojums & atkal-atgriešanās sveiciens. Jūras dieviem. Sveiciens un varbūt arī neliela izlūgšanās pēc piedošanas par to, ka tik ilgi tiku pametis novārtā šo vietu pasaules kartē. Nevajag jau Seišeļu salas, nevajag Hamburgu un nevajag pat Grieķijas Korfu, ja vien jebkurā (nu labi, gandrīz jebkurā) laikā ir iespēja pabūt tepat.. Te un tagad.. Sajusties pilnā saskaņā pašam ar sevi.. Beidzot kaut uz neilgu laiku atrast mieru pašam sevī. Saprast, ko īsti esi jau sasniedzis, ko vēl iespējams sasniegt.. Ko nozīmē (vai arī – nenozīmē) tas vai cits cilvēks manā dzīvē.. Okei. Punkts.. Tāda veida pārdomām ir mana privātā dienasgrāmata tradicionālajā papīra formātā. :)

Otrā glāze Arthur Metz – šoreiz mani paša labsajūtai. Es izbaudu ikvienu vīna aromāta niansi apvienojumā ar sevis paša labsajūtu un šokolādes garšas priekšspēli mutē.. Viens no tiem retajiem mirkļiem, kad tomēr atzīstu apkārtējo pasauli par pietiekami labu esam. Un esmu arī +/- apmierināts pats ar sevi. Ak jā, ja kas – tad lūdzu neaizmirstiet, ka šis ir egoista ieraksts. ;) Un, lai gan vīns skaitās “sociāls” dzēriens (tas ir – tāds, kura baudīšanai nepieciešama sabiedrība), tad es tomēr šodien izvēlos to baudīt vienatnē.

Trešā glāze.. Ir OK. Komplektā ar turpmāko baltās šokolādes & žāvēto plūmju garšu mutē, jūras viļņiem un kaiju balsīm debesīs ir gandrīz labi. Gandrīz pavisam, pavisam labi! Nu apmēram tā, kā mirkļi PIRMS! :)

Ceturtā.. Hmmmm.. Ja ceturtajā “devā” bez vīna aromāta, garšas un skaņas, tam skalojoties pret glāzes sieniņām iekļaušu arī vēja brāzmas savā sejā, viegli sāļo garšu uz lūpām un saules dāvāto nebēdnīgi draiski zeltaino mirdzumu, kurš pievienojas glāzes kristālam – tad varēšu sacīt, ka beidzot esmu notvēris nevis “mirkli pirms”, bet gan pašu mirkli! :)

Jo tagad (piektajā) man IR šis mirklis – kad man ir sāļais jūras vējš sejā un tā pēcgarša uz lūpām, kad man ir jūras šalkas ausīs, kad man atkal ir vīna & dzīves garša mutē, kad man ir auksti pelēkais mola granīts zem pirkstiem un silti zeltainais glāzes kristāla lauztais saules stara atspīdums sejā, kurš domāts tikai man, kad vēl arī nākamā gaismas mirkļa tiešais zibsnis no debesīs pagriezienā esošās lidmašīnas metāliskā spārna iekrīt man acīs un kad beidzot arī manis paša balss saplūst vienotā tonī ar pār jūras viļņiem slīdošas kaijas dziesmu – kad tas viss izlaužas pēkšņā, negaidītā & mežonīgā triumfa kliedzienā, uzsaucot tostu & paceļot glāzi kārtējā izaicinājumā pret visu pārējo pasauli, cilvēkiem un dieviem – tad es apzinos, ka tomēr dzīvoju, ka joprojām esmu ES pats. Un nekas, neviens, nekad nespēs man to atņemt!