Cīņa par brīvību mums ir sen aiz muguras, tomēr ir svarīgi atcerēties, kāpēc tik daudzi bija tās dēļ gatavi upurēt visu. Jūs zināt, mēs iestājāmies pret PSRS, mēs todarījām, lai pasargātu sevi no apspiešanas un ciešnām, tomēr mēs aizmirsām uzdot sev jautājumu "Kāpēc?". Kāpēc mēs, kā tauta, esam pelnījuši brīvību? Mēs aizvien apspiežam tos, kuriem ir cits viedoklis, mēs aizvien melojam, cik ļoti mēs melojam, tiecamies vēl vairāk pēc varas, naudas, baudas. Un aizvien tālāk mēs nododam šos grēkus nākošajām paaudzēm. Mēs atsakāmies uzņemties atbildību par gandrīz visu, ko daram, vainu viegli atrodot Padomju mantojumā, Eiropas Savienībā vai pašmāju politiķos, tikai ne sevī. Kad mēs ievēlam savu parlamentu un jūtamies vīlušies tajā jau pēc neilga laika, mēs sevi mierinam ar domu, ka tā nav mūsu vaina, patiešām nē. Nav iespējams dzīvot demokrātijā, ja gandrīz visi izvēlas iesaistīties tajā tikai reizi četros gados, lai noveltu savu neatbildību uz kāda cita pleciem. Arī LGBT pārstāvju vairākums izvēlas iesaistīties cīņā par vienlīdzību tikai reizi gadā, labākajā gadījumā, mierinot sevi ar domu – situācija valstī nav mana vaina, patiešām nē. Parlaments ir instruments, Mozaīka ir instruments, tie nevar strādāt vieni, tie kļūst spēcīgi un spējīgi tikai tad, kad aiz tiem stāv pilsoņi, kuri pārvar sevi un iesaistās paŗmaiņu veikšanā. Ja godīgi, šī visa jēga? Sava veida uzsakums, vairāk jau sev, lai tiktu vaļā no briesmoņa "mēs" (cik uzmācīgs kaut šajā tekstā) un lēnām nonāktu pie "es", galvenokārt, lai priekšteču cīņa par brīvību nebūtu bijusi veltīga, lai es spētu to novērtēt un godināt, saprotot, ka brīvība savā būtībā ir nebeidzama cīņa, kurā viss sasniegtais un cerības uz nākotnē sasniedzamo tiek zaudēts, ja zūd vēlme cīnīties.

* 1)  4. maijs – 1990. gada 4. maijā Latvijas pasludina neatkarības atjaunošanu.

2)  6. jūnijs – Baltic Pride 2011 Igaunijā (OMA Festival).