Domas pavediens izslīdēja pa atvērto logu un paspēja pabarot badā
mirstošo klusumu. Sen nebiju jutusies tik vienaldzīga pret visu.
Sapņos ērkšķi rādās. Bet katram ir skaista roze, nepacietīgi slīdošs
gliemezis uz aplauztās pasaules redzējuma. Krāsmatas. Saulesgaisma. Un
zārkā guļošā neuzticība nākotnei.
Apnicis! Pabaro kraukļus. Šodien viens papurināja manus matus ar savu
piķa melno spārnu. Patīkama sajūta. Kafija silda apsalušos pirkstus un
tu vēro, kā lēnām sniegpārslās pazūd kūpošās cigaretes dūmi.
To visu ko es uzskatu par dzīvi, es to dzīvošu!
Eksistencei vienai nav jēgas. Ir jāprot dzīvot, dzīvot ar pilnu atdevi, rakstīt savus spēles noteikumus.
Un man vienalga vai tas sāp.
Nenosodi mani, ja nespēj izprast.
Esmu brīva.
Saule. Vējš. Kafija. Cigaretes.
Kliedziens tukšumā.
Plūst laiks.
Šis Interneta resurss, tāpat kā visi citi, izmanto sīkdatnes (cookies). Turpinot sērfošanu šajā resursā, Tu automātiski piekrīti sīkdatņu izmantošanai.