..orgasms, Rekviēms un cūkas..
Reizēm.. Nu reizēm kā zibens saprātā atplaiksnī mirkļa sajūta, ka tomēr ir sasodīti labi sajusties dzīvam un ka man nav nekā neiespējama. Reizēm tā atgadās. Kā piemēram atkal šorīt. Pēc kārtējām diennakts stundām, kad, uzsākot savu mājupceļu, ieelpoju lidostas rīta gaisu. Kopā ar vieglo eļļas aromātu, dzinēju dūmu un riepu gumijas smārdu. Un šaubos, vai šis kokteilis manai veselībai ir kaitīgāks par ikvakara cigaretes uz atvērta loga palodzes vai laiski gultā baudītas ūdenspīpes dūmu. Runa vispār nav par to. Nav par kaitīgumu. Bet gan par to, kādas acumirkļa sajūtas no tā visa piedzimst. Es domāju - no riepu švīkstoņas uz asfaltbetona, cauru nakti klausīta "Rekviēma" atskaņām galvā un vēl miljona citu iespaidu, kuri ir pārāk netverami, lai iemiesotos tā - tik brutāli fiziskā formā kā rakstīts vārds.. Jā, bet par ko gan es.. Aha, nu ja.. Par acumirkli. Par tādu mirkli, kurš caurmērā ilgst kādas divdesmit vai trīsdesmit sekundes, kuru laikā ne no šā, ne arī no kaut kā cita pēkšņi sajūties tik sasodīti apmierināts ar sevi un tik muļķīgi bezjēdzīgi laimīgs, ka pēc tam vai izvemties gribas. Turpat uz asfalta. Ārkārtējās līdzības dēļ es šo fenomenu esmu nosaucis par psiholoģisko ejakulāciju. Nu zini, sajūtas ir apmēram tādas pašas - vispirms bezprātīga svētlaime, sekojoša viegla nelabuma sajūta kā pirms grandioza orgasma (lai mediķi meklē tam fizioloģisko izskaidrojumu) un tad "eksplozija", kuru nomaina neizbēgamas morālās paģiras. Lai nu kā, bet man šorīt atkal bija tas viss pilnā komplektā. Vispirms sajūta, ka varu vai paņemt visu pasauli.. Lai pēc tam atkal attaptos realitātē. Kaut gan - cik nu daudz es te vispār uzturos. Ar šo pasauli man nav nekā īpaši daudz kopīga. Un nevēlos, lai arī jebkad būtu. Kad noraudzījos, kā kārtējais airBaltic aiztrauc uz Vīni vai Cīrihi, tad radās mirkļa ilūzija, ka it kā jau nekas nestāv ceļā arī manam sapnim par guļbaļķu mājiņu kaut kur Alpu kalnos. Un ar gaiši degošu kamīnu, biezu lāčādu tā priekšā, puteni aiz loga un tasi īstas Vīnes kafijas ar saldā krējuma cepurīti pa virsu.. Vai arī Atēnu reiss.. Kad atļaujos aizsapņoties par pavisam mazītiņu balta marmora villu kaut kur Korfu Vidusjūras piekrastē. Es sapņoju. Psiholoģiski ejakulēju. Un pēc tam paģirojos - kā no atgāzēta šampanieša. Kaut gan, ja tā padomā, tad pat īstu šampanieti es nevaru atļauties. Tik vien sanāk, kā prastam Martini Asti dzirkstošajam vīnam. Par Alpu mājiņām un Korfu villām nemaz nerunājot. Reāli es tagad atkal nedaudz "depresojos". Bet tas ir piedodami, ja cauru nakti ausīs skanējis "Requiem". Rekviēms.. Nu jā, nav kaitīgi to paklausīties. Lai neaizmirstu un apjaustu, ka ikvienam un jebkam reiz pienāk gals.
P.S. Labi tas, ka cilvēka orgasms, pretstatā cūkai, mērojams vien sekundēs, ne minūtēs. ;p |
Publicēja: goldingietis
Datums: 05.04.2009. - 00:10:00
Lasīts (reizes): 2300
Komentāri: 13
|
| |